Ēdāji jutās itin laimīg. No
šejiens dzirdams, kā šalc upes krāces pie Poļ Nama. Kad viss bij notiesāts,
Jukums pavaicāj:
„Kas tā īst bij par zivi? Mūs
ezeros, šķiet, neesu tādu redzējs.”
„Pāši īst nezinām”, Teofans
paraustīj plecus „Varbūt vēdzel, zutis, nēģs vai sams? Ka tik ēdama!”
„Jums te pat sami peldās?”,
nodrebinajās Gatiņš.
„Jā, ūpes dziļajā līkumā šiem
patīk laiskoties”, Bolofans vēsi atmet ar roku, „Tāpēc jau arī lāč tai vietā
nenāk padzerties. Lācim sams ir vienīgs dābiskais ienaidnieks.”
„Jūs ko? Un jūs tur vēl
bradā?!...”, Ilzei uznāc šausmas.
„Sāms jau cilvēka neaiztiek”,
mierināj Teofans, „Tāpat, kā daudz plēsoņs. Ja nav īpaš nokaitināti, vai
nobadināti. Ānakond ar, piemēram, var nomedīt gēpardu, kad tas nāk padzert, bet
no cīlvēk slēpsies. Vārdskot, sami zin, kūrš šai upes piekrastē ir saimnieks un
bijā mūs.”
„Ta jau upju haizivis ar līdz jums atpeld, ka
zi?”, Magnuss pacēla uzacs.
„Te vēl nēsam manījuš, šām te
par vēsu”, Bolofans pakratīj galvu „Bet dzīmtajā Polijā šo ir vai cik. Katrā
Toruņas ēstūzī jums piedāvās savu īpašo hāizivs zup. Tās tur ir Tik gārdas, ka
aptrakt var!”
„Nu jau arī Lietuvā
upjuhāizivs sāk mīgrēt, dēļ klīmat sāsilšans”, piebilda Teofans, „Bet- vēl nē
tik daudz. Vistālāk uz ziemeļiem tās peld pa Daugav, Lietuvs pusē. Līdz lātvju
robežai ātpeld, tālāk ne, te ūzreiz ir aukstāks ūdens.”
„Dievs mīl latviešus, tapēc
mums nav haizivj”, Ilze atvieglot secināj.
“Aha! Vēl drusk uzsilt
klimatam un – būs mums ar!”, Jukums skepsēj.
„Nu viss, es nekad neprovēs
Daugavā ij ne peldēties,” nodrebinaj Gatiņš, „Pat ne mūs robežās.”
„Mēģin vien”, Teofans
drošināj “Kā jau dāudzi plēsoņs, arī šīs nav bīstamas cilvēkiem. Laikam
apātiskas mūsu mērenajā klīmatā.”
„Ne glūži apātiskas”, iebild
Bolofans, „Kad notiek sācensībs Pīrmajām Fōrmulām uz ūdens, reizēm šīs gan
laivas pārkož, un- tas arī viss, pīlotus neaiztiek. Vārbūt mēs tām nēgaršojam.
Ja vien viņas nēsakaitin un nav badā.”
Pēc vakariņām, izstaigājuš
ciemat, draugi pie Poļ Nama uzrīkoj Mazballīti. Teofanam bija klarnete, bet
Bolofanam- akordeons, jo šie reizēm mēdza muzicēt lauku ballēs. Gatiņš vēl
pievienojās ar savu trombon un trio nama pagalmā rāva vaļā mazurkas,
krakovjakus, polkas un uz beigām, adrenalīna reibuš- arī rokenrol. Ilze ar
Magnusu un Juksi iztrakojās trijatā, ka smilts vien pa gaisiem griezās. Jukums
rokenrol ritmos mētāj sev pār galvai gan vienu, gan otr.
Namiņš bij tik neliels, ka
tajā vietas neiznāktu pat Mazballītei, vismaz ne tik trakulīgai. Citād, var jau
dancāt arī šaurībā, piemēram- Magnusa vecākiem ir īpašs Kāpost Dancis, ko šie
rudeņos stampā uz sloga, skābēdam kāpostus.
„Šitik fein Mazballīt es
neatceros jelkad dancājis esam!”, sajūsminājās Jukums, pēc balles krūmā
izšņaukdams no deguna putekļus, „Tas bij ne sliktāk, kā klases vakaros pie
franč dziesmām pāri soliem skriet!”’
„Jā, kad skolotāj nav klāt”,
Magnuss piekrita, „Man mutē smilts šņerkst, brienam uz dambi noskaloties.”
Ūdens upē bij pietiekoš silts
un dambja lejpusē sekls, bet straujš. Šeit zem kājām sedzās visnotaļ gluds, ar
mīkstām ūdenszālēm apaudzis betons, vietām mīdamies ar palieliem akmeņiem.
Ūdenszāles- mīkstas kā sūnas viļņojās līdzi straumei. Ballētāji brida līdz
dambja koka dēļu aizsprost sienai noskalot vis dien krātos ceļa un balles
putekļus. Spēcīg ūdens šalts, kas gāzās no aizsprosta, patīkam masēj ķermen un
krāču dārdoņ kopā ar jūnij nakts pustumsu likās biedējoš, vismaz bērniem, kuri
ikdienā šeit nav bradājuš. Saimnieki labprāt piedāvāj viesiem savas nelielās
tahtas guļai, bet- tajās četriem par šauru. Tāpēc bērni nakšņoj savos
guļammaisos laukā zem salas lielajiem ozoliem un klausijās, kā šalc krāces, kā
kokos iesaucās pa pūcei, līdz nakts skaņas šos ieaijāja miegā.
Rītā, kamēr Gatiņš vēl guļ,
pārejie trīs cēlušies un nākdam uz nama pusi, redz ka arī brāļi sen jau augšā.
Tie, iebriduš krācēs, izvilka no tām savas drēbes. Uzāķētas uz drātīm, kas
ieķīlētas starp akmeņiem, tās pa nakt bij skalojušās spēcīgajā straumē.
„Šādi mums nav vajadzīg tād
lieka greznīb, kā vēļsmašīn mūsu jau tā šāurajā miteklī”, paskaidroj Teofans,
„Iemērc drēbes krācēs un pēc pāris stundām jau tīras.”
„Tūrklāt- dabā nav jāizlaist
ne ziepes, ne vēļspulvers. Nieka pūtekļi, ko upe aizskalo, tai nēkait, tie
tikpat kā vītamīni”, Bolofans piebild.
„Jā, asprātīg, ērti, un
dabisk!”, nopriecajās bērni. Te tie ieraudzīj, ka viņu Circens, ne vien nav pa
nakti aizvilkts prom siena vešanai, vai citādiem saimniecībs darbiem, bet...
„Kas nu? Iekniebiet man, vai
nesapņoju,” Jukums blenza „Kurš nakti pārbūvēj mūsu veluciper, ka šam
blakusvāģs akal ir labā pusē!? Ciema mehāniķus radošs bezmiegs mocīj, vai?”
„Nebūs vis. Koksne atkal
tāpat perfekt saaudzēta”, Magnuss ar roku noglauda salaidumus „Kuram katram
mehāniķim nebūs Riča šmāķis.Varbūt šas, iestiprinājies muzejā ar kultūru un
atjēdzis, ka paveicis ko nepareiz, pats nācis mums uz pēdām un kļūd izlaboj?”
„Ka tik ne ar. Ta jau mēs
būtu manījuš rosīb”, prātoj Ilze, „Drīzāk- vakar mums Visiem vienkārš izlicies,
ka blaķen bijus otrād...”
„Ka tik ne ar”, Jukums piebild, „Vai drīzāk
mums visiem tagad rēgojas, ka blaķen akal ir vietā.”
„Ka tik ne ar. Drīzāk Gatiņš,
slepus dabūjs no Riča šmāķa, nakti uzdarbojies un nu saldi šņāc. Lai kā tur
būtu- kā būs, tā būs lab!”, Magnuss pielika punktu.
Brokastīs Poļ Namā uz malkas
plīts tika ceptas pildītās pankūks ar biezpien. Turpat, uz otra riņķ senā vara
trumulī vārījās „Ļvovas” puskafij. Tā to dēvē brāļi, jo dabīgās kafijas tai
klāt ir pavisam nedaudz, lielākoties citādu graud maisījums.
„Bet es jums teikš- nav ne
vainas!”, atzina Ilze, iestrēbus kūpošo dzērien, „Varbūt veselīgāk ar, ko? Kur
tādu pirkāt?”
„Es pat šaubos, vai bodēs tād
vairs ir”, teic Teofans, „Šītā stāv te skapītī, ja ne gadus pādsmit,
dīvdesmit.”
Bolofans: „ Zīrnekls pākas
iekšpusē jau bij āizaudis priekšā tīklu.”
Jukums: „Tad jau šai kafijai
nav ne mušas piedevas!”
Teofans: „Droši, ka nav. Ar
ko tik āizvēsturisk grībās cienāt tīkai retus viesus, Tā vien šķiet, ka kāfij
ar zīrnekl gāidījus tieš jūs”.
„Reiz maija svētkos es rāpos
mūsu salas ūmurkumurā pēc šķīstošās kāfijs spožā metāl bundžā”, stāstīj
Bolofans „Domāju- nu būs glaun, ūzaicnāš vīsus svētk ļaudis uz kāfij pie mūs
nama. Āizsniedzis kāroto, es to pūrināj, pūrināj minūtes gandrīz piecas, bet tā
nerāvās nost. Pūlis lejā sauc ōvācijs, dāžs mani pat bildē, bet es dūsmās
spēkus zaudējs, šļūcu lējup. No tās pūrināšans atāķejās gūmij zābakpāris, kas
trāpij man pa galv.”
„Es šo mierin- arī lāb, būs
zābak ar ko aukstākā gādlaikā upē brist”, turpināj Teofans „Bet brāls tā
sāpīcis, ka atdāvināj zābakus laivniekam Stēpanam, kas par tiem ļot
nopriecajās. Tā redz, nīknumā gadās lābu izdarīt. Drīz skātos- no āpakš cītu
meiteņ pāstutēta, pēc kāfijs uztrausās mana slēpenā mīlestīb Dina, kas nu jau
aizprecējusies prom. Īzrādās- būndž vajdzēj bīšķ pacelt augšup nost no āķa.”
Virtuvītē parādījās izpūris
Gatiņš un palika savu guļammais uz lādes, mīkstākai sēdēšanai. Nu, ko šis
šonakt sapņojs?
„Kā upe, nē- bet jūra krāc
pie Mazirbes vai Kolkas!”, viš teic nakts iespaidus.
„Šīs
krāces dvesmo āranžēt daudz māzurkas un polkas!”, brāļi unisonā atzinīg pamāja
galvas.
„Par muzikantiem vēl tā”,
teic Ilze „Bet mani amizē, ka fizmats izsakās dzejā.
„Tā kā teicu pirmo rind, tad
tā vēl nebij dzeja”, Gatiņš taisnojās, „Bet ja kas- visa daile ir viena
matemātik. Pārvērt skaitļos jelko, ievadi zistēmā un dabūsi kād no formulām.”
„Tad jau iesākumā būtu bijis
skaitlis, ne vārds?”, Magnuss ķērās pie Svēto Rakstu pašas pamatnes
improvzācijs.
„Gan šas, gan tas- arī vārds
ir tiklab skaitlis, ja vēlies”, Gatiņš paraustīj plecus un sniedzās pēc
brokastīm „Tos tač mēdz gan aizšifrēt, gan atšifrēt...mmm...bet pankūks, es
jums teikš- nav ne švakākas par vakarējo samu, vai Valpurģnakts torti”, viš
runāj pilniem strīpain sagulētiem vaigiem, „Pēdjā laikā garšīgākās lietas
notikušas ārpus mājas.”
„Tā ir”, Bolofans piekrita,
„Lai gan mājās ir vīslabāk, bet gardie pārsteigumi mēdz gaidīt arī ārpus tām.
Ja cep ar mālku- ātšķiras gan garša, gan brūnējums. Šādu pankūk tiešām var
sajaukt ar Mēnesi. Pāmet tik gaisā un tajā jau iedūrsies kāda NASA-s rāķete.”
„Bet pamēģin ūzmest gaisā uz
gāzes, vai elektrībs cēptu pankūk. Ūzreiz vīsi āstronōm identificēs:”, Teofans
aizspieda nāsis un nazāli paziņoj: „Ūzmanīb vīsiem āstronautiem- šī bij Tīkai
pankūk. Atkārtoj- tīkai cēpta pankūk, nēkas vairāk. Atcelt startu!”
Pēc brokastīm ceļotāji jau
posās tālāk, pretim galamērķim. Šķiet, ka aptuven divas trešdaļs līdz tam
nobraukts. Ka zi- varbūt šodien ļot laicīg turp nonāksim, ja viss ritēs gludi.
Brāļi iedev tiem līdz kārbu ar pildītajām pankūkām un pielēja termosos Ļvovas
puskafiju, bet Jukuma tukšajā limonād pudelē- pašu spiesto, pērno sulu no
ābeles ražas, kas aug pie zivžāvētavs.
Pabrokastojs un labā omā
Teofans vēl bildināj Ilzi, lai nākot pie viņa par sievu, kad šī izaugs un
pabeigs savas skolas.
„Jā, noteikt, ha-hā!”, viņa
pasmēj, „Mēs visi trīs dzīvos Poļ Namiņā un viens no mums uz maiņām gulēs uz
grīdas.”
„Nu kāpēc uz grīdas uzreiz?”,
teic Bolofans, „Uz gālda ar var gulēt”.
„Galds nu gān ir par īsu”,
apšaubīja Teofans, ”Varētu vēl vannā, ja tāda mums būtu. Bet, klau- mēs
nodibināsim dabīgo vēļsmazgātuvi „Gaujaskrāces”. Vīsi kungi no pat Dūzenes
vedīs pie mums vēļu un tad pārupē ūzsliesim lielāk namiņ ar fīrmas kantor un
vēļaskalti ziemā.”
„Vai vīsmaz iesākumā- lielu
telti tur ūzsliesim”, Bolofans nesmādēj domu, „Tādu, kurā ietilptu gan vanna,
gan garāks galds, un nevienam vairs nēbūs jāguļ uz grīdas, jeb- uz zēmes, šai
gadījumā. Tā būs Tik liela telts, ka tajā saviem klientiem pat spēlēsim
Mazballītes.”
„Ou, tā jau būtu diezgan
forša dzīve!”, Ilze sapņain noteica, „...Bet gan jau, Teofan, satiksi ātrāk
tepat sev kādu apsviedīgo meiču, iekams es vēl izaugšu. Taču uz kādu lielās
telts Mazballīti es noteikt labprāt atbraukš. Kaut vai kā kliente ar visiem
palagiem.”
„Arī tas būs jauki!”, Teofans
priekā saberzēj plaukstas, „Tu būsi mūsu Goda kliente, kurai rēzervēsim arī
naktsmītni. Varēsi īzvēlēties, kur labāk pātiks- gultā, uz gālda, vai vannā.
Tāgad vismaz vēlos tevi lūgt uz vienu ātvadu danci, ko? Pan Bolofan, lūdzu
mūzikk!”
Bolofans un Gatiņš uz saviem
instrumentiem nospēlēj, ko jau parast ballēs uz atvadām spēlē- „Projām jāiet,
projām jāiet, es nevar šeit palikt...” Pāris valcerēja pagalm putekļos, bet
Magnuss un Jukums ritmā šūpodamies pieplaukšķināj takti un piedziedāj vārdus.
Tad brāļi palīdzēj izstumt ekipāžu līdz šosejai, sirsnīg atvadījās un aicināj
atbraukt vēl.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru