4.nodaļ: NiedrMežos

Tortes apēdājiem nu bija mazliet lipīgas rokas, tie mēģinaj tās apslaucīt pret koku stumbriem, jo zāle vēl nebij lāgā sadīgus, tad provej noskalot ar tēju, bet tā bij pārāk karsta. Visbeidzot šie devās lejup nomazgāt rokas ezermalā.

 Caur niedrēm taciņ veda uz koka laivu, no kuras ērti piekļūt ūdenim. Kad šie tīrām ķepām griezās apakaļ uz krast, taciņ niedrēs bij kā pazudusi, viss- viena blīva pērno niedru audze. Tie brida caur tām uz krast pusi vēl un vēl, bet tās nekur nebeidzās un bi tik augstas, ka pāri arī neredzēt.

„Kas nu par fokusiem sākās?”, Magnuss pukojās, „vai tiešām mistika kaučkāda?”

„Bet ko ta mēs gribēj redzēt?”, apstiprināj Ilze, „Tā viš notiek- te mērs no kapličas izlec, te Vadātājs sāk piemesties. Ķibele vien tāda, ka šajos džungļos mēs mohen neredzēs arī pašas svarīgākās parādības.”

„Man šķiet, ka es vairs neko svarīgu negrib redzēt,” Gatiņš sāka pīkt, „zobenvīrs redzēts, ij diezgan!”

„Nekas, rūdi drosmi ,Gatiņ!”, Jukums drošināj, „Lab , ka vēl mēris no kapenēm nepiemetās.”

„Domāsim ko priecīgāku,” ierosināj skolotāja, „citād man ar jau sāks mistika gar acīm ņirbēt.”

„Neba man no štrunt ērmiem bail,” taisnojās Gatiņš, „Vienkārš- sāk gribēties gulēt, kā cilvēkam mājās.”

„Nekas, vien nakt gadā piecietīsim!”, Ilze mierināj.

Parādību ķērāji nobridās vēl krietnu laiku pa niedrēm, līdz sāka neticēt esošajam.

„Klau, Valpurģi, es tev prasu- kas te ir pa Fokusiem? Atbildi man- Kur ir taka dzimtā uz krastu dzimto?? Ja āzēsi mūs, es tev...”, Jukums sāka niknumā spārdīt niedres, tad vērsās pie biedriem: „Sakiet man- te takš nav nemūžam bijs tik daudz niedr, lai nomaldītos? Mēs arvien vēl esam savas dzimtās Ikrītas pilsētiņas ezerkrastos? Neba pie Peipusa kāda?”

„Domāj- aizvien vēl jā,” skolotāja bilda jau visai nepārliecinoši.

Gatiņš: „Apustuls viņ zin...Laiva ar pazudus. Uz ziemeļiem no tās bij jabūt makšķerniek soliņam.”

Magnuss pavērās debesīs, bet tās tagad bij kā gludā miglā, bez mirdzumiņ, vēš pilnig rimis: „Normāl, kur tagad ir ziemeļ? Kas zin, kurā pusē uz niedrēm jabūt sūnām, skolotāj, jūs zināt?”

Skolotāja: „Tas, kā mēdz teikt, ir Retorisks jautājums.”

Gatiņš: „Kāds tas ir- retorisks?”

Skolotāja: „Tas ir tāds jautajums, par kuru visi zin, ka atbildi neviens nezin, tomēr to pajautā –humoram.”

Magnuss: „Mums te humora tagad ir, kā vecaispaps sak- tik, cik Dieva svētībiņas.”

Jukums: „Vai arī –blēdībiņas.”

Magnuss: „Vai arī tās, jā. Tik ne Dieva, Šas nemēdz blēdīties. Paši ieķēpājāmies iekš tō vēn ķecerīg pasākum!”

Ilze: „Kas pārtop par tō vēn apcerīg pasākum...Man kājs jau metās slapjas.”

Citi: „Mums visiem šīs tādas metās.”

„Bāc, rekur atkal laiva!”, Jukums apstulba, „Mēs tokš gāj prom no tās?”

 „Nu takš šī būs kāda Cita laiva?”, minēj Gatiņš, „Bet vispār- cita kāda šaji krastā nav manīta. Šī būs tā paša Jāzepiņa laiv.”

„Kas jums tie par Tokš un Kauč- ne īsten literāriem izteicieniem?”, brīnījās skolotāja „Vismaz Ikrītas dzejniek aprindās ne.”

„Ē, tas tāds slengs mums te dažiem panesies”, teic Magnuss, „Šķiet, vai ne no Jāzepiņa nācis, vai no aldara Rudziša. Brīvā valstī brīvi izpaužamies... Man šķiet, es sačamd ilg meklēto teciņu uz krastu dzimto”, Magnuss sāka doties niedru stigā un deklamēt:

„Kam drosm ir un godaprāts un skaidra sirds,

Kam tauta tuvāku par draugu stāv,

Tas nāk man līdz, tas nāk man līdz,

Lai mūžam godā, slavā zeltu Tēvija!!”

 „Šim vakaram varbūt ar to visu Pietiks”, atviegloti teic Gatiņš, „Iesim mājup godprātīg un skaidru sirdi žāvēt kājas.”

Taču pēc gabaliņa taciņ izbeidzās un niedrēm atkal nebij gala.

Magnuss: „Ja es tomēr sapņoju, lūgtum- pamodiniet mani! Te jabūt kādai Fiškai...Tik nevar izdomāt –kādai. Satelītkartes jau nevienam nav līdz, skaidrs- tas tik bij retorisks jautajums.”

Tā, briduši lab laik it kā tik uz krast pusi vien, tik prom no laivs un ezermalas, šie akal nonāc pie... tač jau atkal pie Jāzep laivas.

Jukums: „Ā-ārprāc! Takš nesakiet man, ka šā akal ir Jāzeplaiv...”

Ilze: „Lab, neteiksim tev to. Kurš te redz kauč vienu laivu? Te nav redzētas pat ne divas Jāzeplaivas.”

Gatiņš: „ Pat ne divu Jāzepu ne ar uguni neatrast te nakts vidū.”

Jukums: „Klau, nogremdēsim to un –nebūs ar! Mohen jel kas mainīsies?”

Skolotāja: „Kāpēc jagremdē? Braucam visbeidzot ar to pār ezeram un tur varbūt izkāpsim nenoburtā krastā.”

 „Nudie! Otrā krastā gandrīz nav niedru. Tur vismaz ir lielie koki par orientier...Njā,” novilka Magnuss, apčamdījis laivu, „Jāzeps to ir pieslēdzis, kā gan citād? Tā varētu airēt kauč ar plaukstām.”

Gatiņš: „Nu tad neairēsim un lab vien ir, citād, ka’zi’- ezervidū vēl pleziozaurs mūs aprītu. Vai milzu kalmārs kāds.”

Nakts pētniekiem spēki bij galā un šie iekārtojās tepat laivā puszviļus savos guļammaisos vismaz sagaidīt rītu. Ilze uzšķīla šķiltavu un ieskatījās savā mehāniskajā rokaspulkstenī, ko atdevusi vecmamm.

„Nosvilinam niedres!”, Jukumam uzausa doma, „Gan sasildīsimies, gan būs tīra ainava un ceļš izgaismots.”

Ilze: „Tu i dulls, mentene paņems pie dziesms, pārdosi sav šperriņu, lai nomaksātu strāpi. Izskatās, ka rāda ap puspieciem. Pēc kādas stundas vajadzētu saulei lēkt.”

„Švak vai tev būs pareizs laikrāds,” apšaubīj skolotāja, „mēs tač te nebradāj stundas četras, vai?”

Magnuss: „Es ne pa ko vairs nebrīnos, skolotāj.”

Brīdi visi klusumā snauduļoja. Apkārt nedzirdēj ne kādu vēlīnu auto, ne vispār kādas civilizācijas pazīmes. „Pastāstam spokustāstus , kamēr vēl tumšs?”, ierosināj Magnuss, „Gatiņ, tā par taksometr šofer sen nav dzirdēt!”

„Mhm”, šis saritinājies guļammaisā kā kūniņa, pusmiegā atsaucīgi noņurdēja.

„Kura tā bij?”, Jukums saintriģējās, „Tā kur šis vadāj pa kapsētām to veceni, kas dzēra...”

„Beidz, zinu to šausmeni, apvemties var!”, Ilze novaikstījās, „Kaučgan, kas tur tāds- dzert strutas? Normāli zombijam. Skolotāj, jūs zin kādu estētisku, brīnišķu spokustāstu?”

„Skolotāj, jūs ta neticat spokiem...”, arī Magnuss kļuva žāvains.

 „Ar prātu es var neticēt, bet gadīties var arī man. Nu lab, paši Uzprasījāties...”, skolotāja zīmīgi ievilka elpu „Es šoruden, tas iznāk pērnajā gadā, vien tād piedzīvoj...”

„Pati piedzīvojāt? Tas būs īsts!”, Jukums nodrebinādamies saberzēj rokas „Skolotājai būs viens Gabaliņš Bez Kauliem!”

 

5.nodaļ DzejsTrillers

 „Jā, tā būs Šausm Filej, ha-ha! Bet, kā jau zināt, dēļ to vien es uzreiz nesāku pilnībā uzticēties spokiem. Tātad- bij septembrs, Dzejas Diens...”

Bērni skaļ iesmējās: „Tās būs dzejiskās šausmas!”

Skolotāj: „Tādas tās būs. Traģipoēzij. Tātad- tumša, drēgna rudens, gandrīz jau, pusnakts. Es vēlu nācu mājup no kādām viesībām, ak, jā- biju par lodzinieku kādā dzejniek burziņā...” Bērni atkal sasmējās un skolotāja turpināja: „Tātad- dzejniekiem, kā jau tādiem- galdi plāni, logošanās neizdevūsies, izsalkums, nogurums, draņķīg oma. Bet, pie vienīgā taksometra centrā vēl mīņajas trīs laipn jaunieš- vienam futlārī ģitār. Šie taujā, vai es nezin, kur Dzejs Nakts notikšot? Taksists ar nezin, bet es gan- pie Pārcēlāja (pieminekļa).Skaidrs, taksists aicin arī mani līdz izvizināties, pēc tam aizvedīšot mājās par velt. OK, braucam jautri, puiss un divs meičas taksī dzied, uzspēlē ģitār. Jā- pie Pārcēlāj pūlīts savācies- visād literāt, dzejs mīļi. Un, kā jau piedien kulturālā burziņā, arī mērs ar vis zoben! Šis nu teic svinīgo runu, atklāj Dzejs Nakti, es ar taksist arī izkāpuš drusk paklausīties. Nekād prožektor, svecīts vien deg. Tad visi nodziedam „Nevis slinkojot un pūstot”, un mērs svinīg aizdedz Dzejs Ugunskur. Un TAD...”, skolotāja ieplētus acis un plaukstas, turpina svarīgāk: „...mērs sāka augt augumā līdz pieminekļ lielumam...”

„Oho-hō...”, Jukums līksmi nodrebinajās, izskatīdamies guļammaisā pēc milzu trīcoša tārpa: „Skolotāj, pa īstam?!”

 „Tur viss notik pa īstam, tapat, kā šovakar. Mērs, izaudzis līdz piemineklim, izvilk zoben un nodārdināj: „ES JŪS PIESPIEDĪŠU CIENĪT UN GODĀT VEIDNBAUMU!!!” Un- žviks!, nocirta piemineklim galvu...”

 

 „Bet galva Pārcēlājam tač ir vietā!”, Ilze bi neizpratnē.

„Mēram ir Tik ass zobens, ka viš galvu nocirt tik gludi, ka to pēc Dzejs Nakts beigām uzlika vietā un tur nav redzam ne švīka. Tādēji tā galv turās bez saistvielām, kā piramīd klucis. Lūk- no kakla sāka tecēt vīns, visi dzejnieki ņēma svina pokālus no galdiņ, pietecināja tos un nedzidri saskandinājuš, iedzēra...”

Jukums: „Jūs arī, skolotāj?”

„Es un taksists nē, mēs stāvējām drusk nostāk. Svina glāzes nav arī diezcik veselīgas, negribētos indēties. Varbūt tās bij no alvas, neatšķiru. Bet- ej nu sazin, dzejnieki- skarba tauta, tiem varbūt patīk svina smagums, indīgums un tamlīdzīgs gotiskās mocībs. Tad šie, pačāpstinājuš vīnu, iesaucās: ”Šis vīns ir par saldu! Tāds der vien salkanām bīdermeijera rīmēm, bet ne patiesai, skaudrai dzejai! Mēs gribam vismaz sāļu tomātu sulu!”

Mērs stāvēj aizvien milzīgs un stalts pūļ vidū un skarbi un skaļ nodārdināj: „Vai Kādam šeit IR TOMĀT SULA??” Iestājās klusums, vien pakalnos no baznīctorņ līdz Zāģukalnam atsitās mēra spēcīgā atbalss- ...SULA...SULA...SULA...?

 „Man laikam sāk mesties bail...”, secināj Jukums.

 „ Un tad mērs teic: „ Es ZIN- Kam prasīt tomāt sul!.. Es šeit sajūtu Cilvēk smaku!” Viš paskatījās virzienā uz man un taksist un likās, ka šis jau akal bij sarucs gandrīz savā parastajā augumā. Citi ar paskatījās uz mums un pakāpās nost, atstādami brīvu koridor, pa kuru mērs, smīnēdams, nesteidzīg nāc mums klāt. Pienācs, viš tomēr izrādījās arvien vēl nedaudz lielāks, tā~ virs diviem metriem.”

Magnuss: „Piedodiet, skolotāj, diez, cik Pārcēlājs ir augsts?”

 „Tā, ap metriem sešiem varēt būt. Ta mērs mums pieliecās klāt un...”

„Āā, man metās Bail!!”, stiprnieks Jukums sāka kost sev pirkstos.

„Tas lab, Jukum, īstam kareivim vienmēr drusk bailes jāsaglabā. Mērs, pieliecies tuvu klāt, ievilka nāsīs gaisu un laipni teica: „Jūs abi šovakar smaržo tik brīnišķig, kā īstiem cilvēkiem pieklājs. Vai jums, lūdz, nebūt līdz kāds litriņš tomātsulas šonakt?”, un smīnīgs aplaizījās no viena mutes kaktiņa līdz otram un apakaļ. Mēs sabijušies tikai noliedzoš pakratījām galvas. Un tad viš skumīg noteic: „Nu ko. Ta atliek tikai viens. Tātad mēs dzersim...”,un skolotāja skaļi ieaurojās: „ JŪSU ASINIS!!!””

Pār ezeram atbalsojās skolotājas aurojiens, Jukuma baiļ ierēciens, vispārēji iekliedzien un smiekl. Vienig Gatiņš, jau aizmidzis, īsi noīdējās.

 „Cik no jums asiņu izdzēra, ja vēl palikāt dzīva?” , Jukumu ļot interesej.

„Nepaguva ne iekosties. Mēs fiks ielēcām taksī un -FAU!- pa pedāli! Slāpēs saniknoti dzejniek gariem nagiem skrāpejās gar logiem, centās tos izsist, atraut durvs, pārkost rieps, bet- mēs laimig izrāvāmies. Jau atviegloti uzelsām, kad no jumt nolaidās div rokas uz vējstikl un pieķērās pie log tīrītājiem. Pēc tam parādijās mēra garie mati un galv, viš ņirdza un laizījās. Viņa galv otrādāk izskatijās kaučkā, sasodīts- man ar pielip tas jūsu slengs, kaučkā īpaši baisa. Taksists sāka vāģi lielā ātrumā pa ielām strauj mētāt līkločos, bet mērs, sakodis zobus, brīžiem atsizdams kājs gar laternām un ceļzīmēm, arvien vēl ņirgdams, noturējās.”

„Tiešām mērs pats, nevis viņu aizvietoj kaskadiers?”, pārvaicāj Ilze.

„Pats gan. Par mēru kļūst vien stipri ļaudis, kam dublieri nevajg. Tomēr beidzot, straujā līkumā, riepām kaucot, balansējot vairs tik uz diviem riteņiem, pie Morgena kapiem šis novēlās un ieripoj caur vārtiem tieš kapsētā. Vēl redzejām, kā šis novicināj zoben un noklabināj zobus tik skaļ, ka bij sadzirdams un taksim gandrīz logi ieplaisāj. Nokļuvus mājās, vēl drebinajos līdz saullēktam.”

„Tas nudien bij gabaliņš bez kauliem!”, Jukums atzinīg drebinājās.

„Domāj gan!”, piekrita Magnuss „Es pēc šitā drebēt vēl šodien!”

„Man šķiet, es tagad pilsētsdomei un kapličai metīš lielu līkum”, secināj Ilze „Brīnums, kā šovakar pie tās mūs neizdzēra sausus.”

 „Nav tik traki!”, iesmēj skolotāja, „Ikdienā viss i kārtībā. Tās asinskārīgākās dziņas pieklājīgiem ļaudīm uznāk tikai sevišķi apgarotos brīžos, kā, piemēram- Dzejs Naktī. Jo dailei droš vien vajdzīgs kāds pretmets. Bet- šito labāk neatstāstiet apkārt, citād mani nolinčos par nevalodām.”

„Ar varām un spēcīg apgarotiem tipiem labāk nejokot, gan tad viss būs lab”, piekrita Magnuss.

 Te no ezer puses tuvojās šļakstu skaņa. Visi apklusa un ieklausījās.

„Kaut nu tā nebūtu Nesij”, pieļāva Jukums, „Viņa tok nevar paskriet pa niedrēm?”

„Nesijai, loģisk , laikam ir tikai pleznas. Ātrāk par roni jau nerikšos. Izklausās pēc airēšanas,” Magnuss secināja.

Tiešām- pēc brīž uz neliel plostiņ, kas būvēts no PET pudelēm, pieairēj kāds vīrs. Cik nu tumsā varēj apjaust- viņš Ikrītā agrāk nav ticis manīts, ne arī tāds plosts šai ezerā. Vaicāts, kā no šejiens var izkļūt pilsētā, plostnieks apgalvoj, ka šai krastā vispār nekādas takas, nedz pilsēts neesot, tikai viscaur viens Niedr Mežs, kuram gala neviens nezinot. Bet kā gan Jāzeps te sav laivu sien? Šī neesot Jāzepa laiva, ar šo kāds vīrs pirms pārs gadiem te pietauvojies un pazuds Niedr Mežā bez vēsts. Vienīgā iespēj šiem nokļūt apakaļ mājās, esot- pārbraukt ar laiv pār ezer.

„Bet laiv ir pieslēgta”, Ilze pažvadzināj ķēdi.

„Nu ta- neko,” noteic plostnieks un īrās prom, „mans plostiš ir vienvietīgs, palīdzēt nevaru.”

„Vismaz atsūtiet kādu, lai mūs izglābj!”, skolotāja sauc pakaļ.

„Lābs ir! Ja vien kādu satikšu šogad”, un vīrs ar plostu jau pazud akal tumsā. Vēl kād brīd šļakstēj irklis, līdz viss noklus.

„Es tomēr domaj, ka viš samels niekus- par nāvīgajiem Niedr Mežiem ”, cerēj Magnuss, „Provēsim sagaidīt rītausm un- ta jau redzēs.”

Ilze: „Es, savkārt, neapšaub lielisk izdevīb nolikt ķelli tepatām. Esam ieķepuš reālā nereālismā, kauč arī bez spokiem.”

„Mums IR jāizķepinās laukā- ar spokiem, vai bez,” strikt apņēmās skolotāj, „Man rīt vienpadsmitos jabūt konfrencē. Tapēc es sev uzlikš dūņ masku- man būs jaizskatās svaigai, kā gurķītim.”

„Svaigai, kā melonei, skolotāj”, palaboj Jukums, „Mans pafūzis sak- svaig kā gurķīš ir vīri, bet sieviets- kā melones.”

„Kas tas vēl -pafūzis?”, skolotāja atkal piesējās pie vārda.

„Pafāters, jeb tā sauktais patēvs”, viš paskaidroj.

„Ak tā, man tas izklausijās pēc kāda tava pussarga futbolā, vai kā”, viņa nosmēj, „Taisnīb pafūzim- melon ir trāpīgāk”, un pagrābusi riekšās dūņas, uzklāja tās sev uz sejas un apgūlās.

„Ak tu viens, žēl, ka tumsā neredzam, kā tagad skolotāj izskatās”, Jukums nogaudās.

Visi pieklusuš sāka atkal snaudļot guļammaisos, kad pēc brīž austrumpusē uzlēc it kā pilnmēness.

„Kaučkāds absurds”, Magnuss brīnījās, ”Tajā pusē nevar tagad būt mēness, kur drīz saulei jalec. Vismaz ne pills.”

„Šī nakts nesteidz beigties,” Ilze ieskatījās rokaspulkstenī, „Ir jau pār pussešiem. Sen bij pēdējs brīds lekt arī saulei.”

„Nu ta neko,”, nopūtās Jukums, „Ņemam piemēr no laimīgā Gata un dusam tepat laivā.”

„Līdz izdzisīsim un mohen paši paliksim par spokiem?”, Magnuss piemetināj „Varēsim oficiāl piestrādāt nākamajos Valpurģos, he-he.”

 Acis ciet, galvās dūca pagurums un adrenalīns, kas kavēj miegu. Dūņu maska skolotājai uz sejas lēnām apkalta un plaisāj. Te piepeš tiem šķita, ka caur plakstiem laužas gaisma, stiprāka, nekā no pilnmēness. Atvēruš acis, viņ ieraudzīja sauli gaišās debesīs- tieš toviet, kur nupat bijis pilnmēness. Izmocītajiem naktsBridējPutniem jau trūka spēka pabrīnīties. Toties atplauka cerība beidzot tomēr atrast ceļu mājup, jo- lūk, aiz niedrēm redzama pilsēt, kāda tā aizvien tur bijus! Skolotāja nomazgāj seju un Jukums viņu uzteic:

„Skolotāj, jūs nudie man atgādināt melon, tik svaiga! Konfrencē droš neviens neticētu, ka jūs būt bijūs spok naktī nomodā.”

„Kas var būt labāks par dūņām, va ne, skolotāja?”, piemetināj Ilze.

„Nu, bet!”, piekrita svētdiensskolēns Magnuss, „Kā nekā, no dubļiem visi esam cēlušies un reiz par tādiem akal kļūsim.”

„Tik vairs ne šorīt un ne šeit,” priecig teic skolotāja, ”Skat- mūsu taciņ niedrēs parādījusies!”

Šie pamodinaj Gati no saldā miega, kurā šis sapņojs, kā mērs nocirtis Pārcēlājam galvu, kuras vietā ataugusi MēnessGalva. Tā pīpējus svina pīpi, kas šāvusi gaisā liesmas, līdz aizdegūsies un pārvērtusies par Sauli.

„Tā jau ar bij, Gatiņ!”, Ilze ieknieba šam strīpain sagulētajā vaiģelī „Tapēc tagad ir gaišs un mēs redzam mājupceļu.”

Magnuss vēl izjoņoj pa niedrēm, izpētīt, kur īsti naktī briduši, bet-nekādu pēdu. Visas niedres veselas.

Izgājuš krastā šie sastap pretī nākam Jāzepu ar airiem. Viš aicnāj agros rītaPutnus sev līdz pavzināties laivā. Lai notiek, piedzīvojum pēc šie piekrita mazliet pabraukties, noņems nakts spriedzi. Patīkams, saulains rīts uz ezer. Jāzeps ar intres uzklausij nakts vērojumus un pabrīnijās vien. Vai viš šorīt vismaz redzējs, kā saul, kas atgādinājus pilnmēnes, uzlēkūsi tumšās debesīs un gaisma ieslēgusies tik pēc tam?

„Nnē-e, nekā tāda...”, Jāzeps izbrīnā lēni šūpoj galvu, „Kad es modos, bij jau gaišs diezgan. Jums nudie būs sākušās bezmieg vīzijs? Tokš jūs gan, skolmeistarien, izskatās svaiga kā melonīt, uzreiz varat doties kauč uz sanāksmi. Laikam tomēr salds miegs bijis laivā un to visu nosapņojāt?”

Pārvizināti uz otr krastu, šie devās pa mājām. Skolotāja – pa savu taku gar ezer mājup, uzvilkt konferences drēbes, bet bērni- caur centru.

6.nodaļ: Snaudošais Enģels

 Ielas vēl klusas, nav pat ne sētnieku. Bet pie bankomāta uz bruģ snauž kāds solīds vīrs, uzvalkā ģērbies.

„Vai šam kas kaiš, nav jaizsauc ātrie?”, Ilze raizējās.

„Ē, pagaid ātros, re, ku naud!”, iesaucās Jukums pamanījis zemē izkaisītās monēts, un visi steidz tās uzlasīt.

Magnuss atrada pat divlatnieku. Viņš nolēm to iztērēt tikai kādam īpašam gadījumam. Kopā visi savāca krietn pāri četriem latiem.

„Bet šo te atstāsim guļam?”, Ilze nerimās, kad tie grasījās doties tālāk.

Gatiņš notupās pie kritušā un ieklausījās: „ Onkuls pat krāc, he-he, atrads gan sev viesnīc! Ta nekas šam nekaiš, gan jau pālī atslēdzies, lai tik izguļās.”

„Pārbaudam arī ķešas!”, Jukums attapies ķērās izčamdīt guļavu.

„Juksi, tas vairs nav diez cik ētisk!”, Ilze mēģinaj iebilst.

„Ja nepievāksim mēs, pievāks citi,” atbalstīj Magnuss, „ Kaučvai Mellā Berta, ja šo savāks. Tas būs ētiskāk?”

„To sak tu, priekšzīmīgais svētdiensskolniek?”, Ilze viegli iespēra Magnusam pa ceļGal locītav, ka šas bišķ ietupās.

„Zināma un veca lieta- atrastam ir goda vieta!”, Gatiņš piekrita.

 „Ķeselēties pa otra ķešām, manprāt, nav gluž godīg atrašan”, teic Ilz.

 „Ta nav ko pašam piesmelties kā gumijniekam”, Magnuss mierināj, „Onkuls pelnītā reibulī dabīg pašattīrās no sev liekā.”

„Kas gan te tik dabīgs?”

„Kā ne- mēs visi esam no dabasMātītes cēlušies, gan šis žūpa, gan mēs, gan tu, smukoMeiten”, Gatiņš plātijās ar rokām, „Dabīgs dabīgu nemaitā.”

„Sasodīts, šas jau ir pašattīrījies”, secināj Jukums, beidzis pārbaudi.

„Nu tad –tinamies te caur pagalmiem”, aicināj Magnuss, „Mūsu te nav bijs. Varbūt onkuls atrāvies no urloniem, šie pievākuš maku un steigā mazumiņu pabirdinājuši arī priekš mums?”, viņš prātoj, kad jau tie devās caur sētām un tad pa Zāģu ielu kalnup.

„Tā izskatās”, piekrita Gatiņš, „Jo kā citād pie bankomāta skanošais mētāsies, ja aparātā tikai papīrKāposts?”

„Mohen ais ņēm laukā banknot, kad sasodītie urlon piesteidza savākt mūsu labāko daļu!”, Jukums errojās.

„Ka tik šas ar nebij no Zaptistu Ložas svinībām”, secināj Magnuss, „Tāds uzposies, vai zin.”

„Nu- ta jau būs lab!”, samierinājās Ilze, „Tādam naudas diezgan.”

Uzkāpuš Zāģu ielas augstienē, bērni pamanīj, ka stab galā, dzelzs balkoniņā, kādā montieri mēdz ķimerēties pa vadiem, kaut kas snaudā klaknīj. Ar lieliem spārniem, ne īsti putns, varbūt eņģels kāds?

„Kas tas tik milzonīgs?”, brīnījās Gatiņš, „Tak putnis tas nav?!”

„Iemetam šam ar akmen, lai noveļās!”, ierosināj Jukums un jau sāka lūkot pēc akmens, „Tad arī izpētīsim medījumu.”

Savādais putns sabužināj spārnus un pacēl sprogaino galv: „Es jums, sīkie, uzvelsies virsū un nospiedīs, johambam, ta jūs man redzēs medījum! Kur blandās tik agri, redzu- mājās jūs nav nakti bijuš?!”

Tas tač izrādijās vietējs lāga saulesBrāls, dēvēts par Pēru Gintu. Kāpēc tieš tā, to neviens īst nezinaj, un kā šim bija īstajā vārdā, to arī laikam neviens neatcerejās. Var būt Gints, bet varbūt Pēters?

„Čau, Pēr Gint!,” bērni sveicinaj, „Mēs neatpazinām tevi, tik augstā krēslā, citādi būtu izrādījūš tev pienākošos cieņ! Kur tik efektīgus spārnus sev esi izaudzējs? Dežūrēj Valpurģ naktsmaiņu, vai?”

 Pērs paburzīj plaukstās savu miegaino sej un sprogainos matus:

 „Ak tad tagad bij Valpurģ?”, viņš lēnām attapās, „Man jau sen kalendārs sajucs- Apustulen vai Valpurģen, galvnais, ka Iekšēj Balss man sak- ir Īstā Nakts tavai Misijai, Pēr, jaiet uz Dežūr, vai zin! Iepriekš reiz es bij Viltus Pravieš lomā, šonakt sagatavojos par Snaudošo Enģel, bet ļauds svētbijīb mūsdienās zaudējuš, kūtri palikuš uz nakts pastaigām, nebi nevien, ko izspokot, vai zin! Tā ij nosnaudu vientulis līdz rītam.”

„Kā tā- tad tikai tu esi, kas piedežūrē par Nakts Parādību?”, Gatiņš bij vīlies, „Vai ta īsto spoku nav atlics nemaz? Es tā nopūlos izmukt no mājām, bet tikvien, kā reāls zobenvīrs un tu...”

„Un plostnieks,” Ilze piemeta, „bet tu to nogulej!”

„Nogulēju plost...”

 Bet Gatiņu jau pārtrauca sapiktots Pērs:

„Kā-nav īsto?! Kas ta es ir- neīsts, vai? Jums tik saules gaismā bailes zudūšas, johambam! Bet, lai jūs zināt, ka es te nedižājās ar svešām spalvām, es jums var Pareģot- ko vien gribat! Bett= tikai Vienu Vēsti!”

„Tu to vari?!” Gatiņš sajūsminājās „Ē, ko mēs varētu pavaicāt? Vai vecāki mani pieķers, ka es šonakt aizlaidos?”

 „Tu to uzzinās tāpat, mazuli, kad sencis tevi sutinās”, ducināj Jukums, „Lai Pērs pierād, ka zin- cik es šorīt naudas salasīj!”

„Beidziet pekstus, iekāms neizķērnājam pareģojum!”, iejaucās Ilze „Skaiti pats savas monēts un pareģo sev.”

„Izdomājam kādu derīgu uzziņu”, Magnuss vedināj „...Nu, neba ko tik sausu, kā gaidāmās loterijas skaitļus, bet ko teiksmaināku. Piemēram, saki, Pēr- kur varētu izrakt kādu Apslēptu mantu?”

„Tā, lūk , ir štelle!”, atzinīg nočērkstej pareģis, tad saskalinājs zaļā pudelē bez etiķetes, duļķainas paliekas, pacēl to pret rīta saul un skatījās caur zaļo stikl.

„Kas tev pudelē?”, Magnuss vēroj „Vai svētītais ūdens?”

„Tas ir mājAls,” Pērs lēni virpinādams pudeli aiz kakliņ turpināj vērties tai caur, „Rudzišs pats brūvējs. Ja caur to lūr šādā rītā- redz pravietojum, kā burvj spogulī, vai zin.”

„Tas jau izskatās pēc dīķūdens kāda,” Jukums pasmēja par duļķēm.

„Tu, Juhan, dabūs dīķūden savās biksēs, kad es nokāps zemē, johambam!”, Pērs atkal nedaudz aizsvilās, „Es ir desmit gāds cīņās trennejies, tad tu man dancās rokenroll, vai zin!”

„Nevajg, es pajokoj!”, Jukums sabijies pacēl plaukstas, „Kas gan var būt teicamāks par Rudziš alu?! Nu- ko tas rāda?”

„Te nekur nekas nav aprakts,” Pērs nolaida pudeli un nospļāv garu slienu lejup no stabaugšas, „Tikai kauli, lauskas un dzēlž. Nekād zelt, nekād ķēniņDārgum visā apriņķī...”

„Kas tie pa dzelžiem?”, Magnuss nezaudēj cerīb, „Vismaz kāds zobens, vai bruņiniek ķiver varbūt? Es kauč desmit metrus zemē ieraktos.”

„Ķiver?...”, Pērs vēlreiz ielūkojās duļķēs, „...tāds te nav. Bet tev būs vieglāk norāpot piecpadsmit kilometers līdz Krītiem, nekā ierakties desmit metrs. Tu i bijs tai miestā? Tur aiz klūb, pa kreis, aiz jaunam mājam ir garāžs. Tām galā ir samest visād lūžņ, vai zin! Tur tu atradīs vien vec zaldāt ķiver!”

„La-ābs ir, paldies tev, Pēr!” jau cerīgāk novilka Magnuss, „Kurš grib ar mani aizmīt šorīt ar feļļiem uz Krītiem?”

Gatiņš: ”Varbūt arī, ja sencis tagad mani nearestēs uz laiciņ. Bet gribu vēl bišķ pagulēt.”

„Es gulēš uz visu banku”, Ilze žāvajās „ Ķiver tur šik vai tā nebūs vairāk kā viena. Man jau ar patiktu, bet lai ņem Magnuss. Pēr, tu paliks tur augšā?”, viņa vaicāj, kad visi jau devās prom.

„A ko jūs domā, ka es laidīsies tālāk uz ziemeļiem? Es nav gājputns, vai zin!”

„Tad laidies lejā, Pēr!”, aicināj Jukums „Lido vēja spārniem!”

„Lābs ir- stāviet apakšā un ķeriet man, ka es nenositās, vai zin!”, viņš izdzēr duļķes, uzkāpa uz groz malas, izplet spārnus un ieķērkstējies „Ho-ho-hōō!!”, ar visu zaļo pudel rokā, metās lejup. Bērni ķēra smago putnu, kā varēdami, tomēr tas novēlās grantētās ielas putekļos, nogāzdams sev līdziķērājus un apskrambādams sev ģīm.

„Ho-ho!!”, gavilēj Pērs, sliedamies kājās, „veci maitasputni nemirst, johambam!”

„Tu tomēr esi īsts Enģels, Pēr!”, Ilze uzteic.

„Tagad, piedevām, vēl arī- Kritušais!”, piemetināj Magnuss.

Vai nu no lidojum, vai alus duļķēm, Kritušais Eņģels nu likās vēl apdullušāks. Magnuss un Jukums pārlik viņa spārnotās rokas sev pār pleciem un palīdzēj šam tikt vismaz līdz panka Jāņa stilīgajai garāžiņai. Pēc lidojum pareģim uzausa apreibušajā apziņā vēl viens noslēpums, ko viš ceļā izstāstīj: pēc īstas Apslēptās mantas esot jādodās pār Latvijai, uz rietumiem, līdz pat Lustūžiem- apmēram tādu pat pilsētiņ, kā šī. Tajā Pērs bērnībā dzīvojies pie vecāsmammas un tur mītot šam pazīstams čomaks Francis vārdā- kurinātājs baltā trīsstāv namā uz paugura, divu lielāko ieliņ krustojumā. Ielu nosaukumus Pēram lai neprasot, tādus niekus viš neatcerās. Francis parādīšot- kur meklējama Apslēptā mant. Ja vēl nav miris.

„Ta jau viš pats sen to būt atrads?”, Gatiņš apšaubīj šo afēru.

„Ta nē, Francis to neiekāros, šas iztiek ar to, kas pie rokas”, čerkstēja Pērs, kad viņš stutēdamies uz zēnu pleciem un vilkdams kājas jau bij klāt pie panka garāžs, „Un tik viegl to nevar dabūt, tas ir vel grūtāk uztrāpāms par Apustuļnakt! Bet- jūs ir jauni, jūs Dievs mīl- jums paveiksies! Meklējiet vecozēnu Franci!”

Garāž, ko Jāns ar draugiem lepn dēvēj par Klubu, allaž stāvēja neaizslēgta. Jāņa švāģers sienas bija apšuvis ar nez kur sadabūtiem saplākšņiem, kurus pašrocīg atstiepis kādā ziemas naktī -14 grād salā. Tie bija apgleznot ar grafiti un te atradās dažas pavecākas mēbels- ļodzīgs galds, bet vēl derīgs garāžs ballīš mielastam un spēlēm, kumode ar mehānisk pulksten, kas skaļ tikšķ un rāda laiku atpakaļgaitā, un pārs pussaplosīt dīvāni. Kādreiz te stāvēj pat vecs, vēl ejošs kompjūters, bet tad virs tā sāka pilēt jumts un to izvāca. Vienā no dīvāniem ievēlās nogurušais dežūreņģels, vēl nodeklamēdams vārsmu:

„..pavisam gulēt nolikās kā traki, johambam!”, un tūlīt jau krāca.

„Sagrieziet šo uz sāna,” pamācīj Ilze, „Citād miegā var aizrīties, ja sāks āzi dīrāt.”

Dažam saulsbrālim pat visai lielā reibulī saglabājas itin nevainojam skaidrīb par piezemētām, praktiskām lietām- kas, kur, kā un cikos- to Magnuss bija pamanījis ne reiz vien. Dažs plencis kaučkādā praktiskā ziņā spēj spriest sakarīgāk par dažu pārmācījušos profesoru, viš domāj pie sevis. Bet ne jau visi, protams. Un ne jau par visiem sakarīgāk. Bet- vai gan mēs vasarā tur atradīsim to kurinātāj, ja viš gadijumā tur nedzīvo? Nu, gan jau vietejie zinās, kur meklēt...

Bērni izklīda pa migām nedaudz atgulēties.