7.nodaļ ĶengurĶivere & Mexicō

     Modies brīvdienā- Pirmajā Maijā ap pusdienlaik, Magnuss jutās it lab izgulējies, stundās piecarpus. Varbūt citi vēl guļ, nav ko šos traucēt, aizmīsies līdz Krītu garāžām viens? Kolīdz izgājs no mājas un ņēma riten, tā piebrauca Jukums.

Labi- divatā drošāk braukšan. Un tiesa- turpceļā no lauk mājām izjoza div liel kranči, kuriem reiz nebij sveikā ticis garām Ikrītas fotogrāfs Heidemans. Sakosts, viņš dažs diens pat darbā nerādijās. Zēni nolēc no riteņiem un turēdam tos sev priekšā teic uzrunu:

 „Nuka ļepatojiet mājup, glupie lauku lopi un sargait savus bezatbildīgos saimniekus pie savām namdurīm! Marš- pa būdām, ka jums sak, lai mums nav jasāk ar jums piesārņot šossej!” Tad Jukums piepeš uzrēja tiem tik dārdoš un baisi, ka šie izbīlī apsmilkstejās un joza mājup. Pirms kāpt uz divriteņ, Magnuss palocījās smieklos.

 Krītu garāž galā tiešām mētājās lūžņ.

Hlami te visdažādie: gāzes plīts, velo, auto un moto dzelž, pat pa salauztai rotaļlietai. Jukums sev par noderīgu atrad neliel izmēr stūresratu- vai nu no kāda traktoriņ, vai invalīdvāģa:

„Skat! Jaatron vēl šis tas klāt un- vāģs gatavs!”, viņš nopriecajās.

Kas viss vēl šeit pārcilājams: aizlauzta lāpsta, kaut kādas datorbūšans- spēļ iekārtas, pat neatvērti iepakojumi ar datorprogrammām- laikam jau novecojušām, cauruls, radiator, dzelzs izlietn...

 Ō, jā! Te Magnuss izcēl ārā kādu aprūsējuš ķiver. Nav gan tik senlaicīg, kādu viš būtu kārojs- no bruņniek, ar visu sejsargu, ne. Bet tik un tā intresant, pēc formas neredzēta, kaut vienkārš. Nav ar īsti ne vācu, ne krievu. Izskatās kas eksotiskāks~ britu, amerkāņ vai? Pirmā pasaulskara vai? Ho, te pat vēl redzams iegravēts ķengur attēls, ļot dīvain! Eu, nu bet Pērs tiešām ir gaišreģs!?

Vairs nekā jēdzīga neatraduš, zēni katrs ar sav guvumu brauc mājup. Kranči, prātīgi palikuši iztālēm stāvēj savā sētā.

Magnusa tētis mājās arī nobrīnijās par iegravēto ķengur. Tas novērtēj ķiveri ar atzinīb un kopā ar Magnusa mammu abi aizrautīg ņēmās todien pat to polsterēt, bet pirms tam dēls to noberz no rūsas. Tie šuva un kniedēj, līdz ķivere, aizsprādzējama, mīksti un droš turejās uz galvs. Bet kādu to nokrāsot, Magnuss vēlāk rūpīg izdomās.

Jukums atrasto stūri uzmontēj savam mopēdam. To sauca „Grāvējs”- mežonīgs kakla laužamais, kuram trūka viss, kas vien var trūkt: nekāda trokšņ slāpētāj, ne sajūg, ne gāzes roktur- tādēji karburators gāza cilindrā iekšā pillu jaudu un tāpat auļoj mopēds. Bez šaubām, šāda grāvēja aprīkojumā neietilpa tād jo mazāk nozīmīg lieta, kā bremzes- tās pazuda jau sen pirms gāzes un sajūga. Pieminēt lukturus vai spidometr- nu ko jūs. Nezin gan, ko par šo Grāvēju domāj Jukuma audžutētis- ceļ policists? Iespejams, ka pievēra acis, jo gluž ielās ar šo ellesdampi Juksis nerādijās, dārdināj tik pa mežiem pilsēts nomalē, tomēr sadzirdams gandrīz līdz centram. Un ja blarkšķoņ piepeš aprāvās, tātad braucējs, norāvis sveces vadu, kuram nebija arī pīpītes, stājās vai mazināja ātrum, iegriezdamies kādā līkumā. Tāpēc šādam mopēdam tiklab derēj arī autostūre, jo nekādas rokas vadīb sviras tāpat vairs nebij.

 Piektdien 2.maijā atkal nāca skols diena un Magnuss paņēm līdz sav atradumu, lai padižotos klasbiedriem. Īstais kaskadiers- ķiveres izmēģnātājs izrādijās atkal Jukums. Starpbrīdī pēc pusdienām viš ar ķiver galvā uz divriteņ parkā nodemonstrēj elegantu kūlen, kā kinofilmā. Galv gan nedaudz apdulla, jo- lai gan ķiver pasargā no asām traumām, tomēr bliezien spēku cauri jūt. Bet rūdītajai Jukum galvai tas ir nieks. Rausdamies kājās viš sajūsminātajiem skatītājiem piekodināj:

”Tik neprovējiet to darīt paš uz savām cāļ galvām. Šādus trikus veic tikai rūdīti faķīr!”

 3. maija sestdiens rītā Magnuss un Jukums, ielikuš somās ēdamo un pa guļammaisam, nemier dzīti, izgāj uz Ikrītas apvedceļ stopot mašīnas. Ja nu palaimētos ar vien rāvien tikt līdz Lustūžiem, satikt Franci, atrast Apslēpto mantu un pagūt vēl apakaļ pirmdien uz skol? Diemžēl mašīnas brauca, tālākais- līdz metropolei Dūzenei, bet iekļūt tādā lielpilsētā negribejās. Ka zi- kā no tāda skudrupūžņ pareiz izkulties tālāk mērķ virzienā? Tā drīz vien garām brauca Gata tētis ar dēlu, netāl uz laukiem, un abi zēni, lai notiek, nolēma paviznāties līdz. Padzirdējs, ka zēni mēģinājuš stopot līdz Lustūžiem, tētis sprieda, ka tas gan ir par tāl un turp nokļūt šādā veidā būs par sarežģīt. Varbūt vēl varēt provēt apkārt pa Dūzens apvedceļ, bet- ej nu zin, no turiens ceļi akal atzarojās visos virzienos.

„Ko jūs tiktāl sasparojūšies, apslēptu mantu meklēs, vai, ha-ha?”, tētis pajokoj.

„Tieš tā, mums ir pat norādes, kā to meklēt,” Magnuss apstiprināj, „Vai Gatiņš varēt mums braukt līdz?”

„Nopietn?! Āgdies! Ha-ha! Kādas blēņs akal sadomājuš? Vai jau ar pesteļ nakti nebij diezgan?”

 „Taisn pēc tās mēs satik Pēr Gintu un dabūjām norādes kurp doties pēc trofejām”, teic Jukums.

„Un kas tad jūs tur sagaid? Ibsens vai Čaks?”, tētim dēkaiņ plāns šķita gana smiekligs.

Magnuss: „Tā pagaidām ir slepena iecere. Paši pat īst nezinām- kas, bet zinām kā jasāk meklēt. Mohen brauksim vēlāk, kolīdz skol beigsies, bet token. Kā ar Gati, viš varēs pievienoties?”

„Jūs ir dulli? Šito gais gabal ar stopiem! Kaut kādas Pēra blēņs. Tas i tas sprogainais saulsbrālis? Ha-ha! Liekās pie mier!”

Magnuss izstāstij, kā viņš pēc Pēra norādes nupat atradis senu karavīr ķiveri. Nav bruņnieka, bet arī ne vācu, ne kriev. Ērmīga- ar ķengur virsū! Tētis bilda- to ķiveri Pērs pats tur varēj nomest un neieteica dzīties tādu gais gabalu joka pēc. Nu, ja gribās ekskursij, kā tādu, var jau.

Laukos pie Gata vecvecākiem zēni izbradāj krūmu takas, pārliecnājās, ka zem Rūķ Ozola saknēm upītes kraujas pusē arvien vēl ir zvēriņu alas. Kādreiz Gatim vecvecāki teikuš, ka alās dzīvo rūķi, tāpēc tā arī ozolu iedēvēj.

Nokāpuš lejup pa krauj, zēni šķērsoj upīti pa Bebru Dambi, riskēdam noslīdēt no sagāztajiem kokiem un izmērcēties. Pārupītes pretējā nogāzē, kura pacēlās vēl augstāka, pavērās lielisks dabasskats pār ieplakai. Katrs dabas nostūrs un zemes klājiens izrādījās savā nokrāsā- visdažādos dzeltenīgos, rūsganos, brūnos, zaļoksnējos, zilganos, lillīgos un pat mellos un baltos toņos. Radās sajūta, ka te reiz varēt nosēsties lidojošais šķīvīts. Šai nogāzē auga palieli kadiķ un akmeņ- jā, likās, ka tie arī aug. Varbūt tā ar notiek, tikai ļot lēnām, kas to var izmērīt? Gatiņš šo vietu bija iedēvējs par Meksiku, lai gan viņš nezināj, kā īsti būtu jāizskatās īstā Meksikā.

 Tomēr te varēj justies mežonīg, vientulīg, eksotisk, pat mazliet bijīgi. Un karstākā vasars dienā arī visai svelmaini- uz izdegušas zāles starp kadiķiem un akmeņiem. Redzamais plašums reibināj galvu, jo vairāk- nepieradušam pilsētniekam. Zēni aizklimta vēl līdz pamestai kok mājiņai, kas senlaikos bijus šaursliež dzelzceļ stacij. Te vēl saskatāma trase- taisns uzbērums, pa kuru reiz gājušas sliedes. Magnuss iedomajās, cik jauk būtu, ja te vēl ripotu mazbānīts, namiņā būtu mazs restots kases lodziņš, rievota dzelzs krāsns un kok soli. Tad viņš nopirktu sārtu biļeti un ilgi brauktu uz Lustūžiem. Kad viņ atgriezās lauk mājās, bij jau pēcpusdien, un paēduš Gata vecmammas vārītu gardo zupu, drīz atkal atgriezās pilsētā. Gatiņš gan draugiem slepus piekodināj noteikti aicnāt arī viņu līdzi ekspedīcijā, laidīšot tēts, va nē. Gan jau kā aizspruks. Trijatā tomēr būs drošāk!