Nāca jau novakars un ceļnieki meta acs
pa malām, nolūkot kād mājīg dabas stūrīt nakšņošanai. Drīz labajā pusē
parādijās tilts pār Gauju un aiz tās- tāds kā parks ar lieliem kokiem. Lai gan
tālāk būtu jābrauc taisn, tomēr gribējās apskatīt pārupi. Pārstumjoties pār
tiltu, izrādās, ka šī ir sala ar parku. Celiņš ved līdz salas otram galam, kur
vēl garāks tilts- pāri krāčainam aizsprostam uz otr krastu. Šeit, salas viņā
galā, uz paugur stāvēj vienīgs, neliels, sinep krāsas, kok namiņš. Koka
uzraksts uz tā vēstīja:
POĻU
NAMS.
„Oho? Es vēl nekad nav redzējs īstu Poļ
Namu!”, sajūsminājās Gatiņš.
„Kurš gan tādu ir redzējs?”, sapņain
teic Magnuss, „Par tiem vairs tik dziesmas glabā atmiņas.”
„Tad iesim iekšā izdibināt Poļ Nama būtību
un sūtību”, ierosinaj Jukums.
Kaut gan namiņš bij vaļā, no tā neviens
neatsaucās. Ilze pamanij, ka aizsprost lejpusē pa seklajām krācēm šurp brien
div jaunieši, vai varbūt jau vīri, par abiem rokās nesdami ko garenu:
„Šie laikam būs paši Poļi? Nez, ko šie
tur stiepj?”
Gatiņš: „Laikam gumiju stiepj.”
Magnuss: „Kur šie upē ņems gumij?
Izskatās pēc garas zivs.”
Šie izkāpa krastā ar garo ziv un
sapazinās ar atbraucējiem. Šie tiešām izrādījās ir īsti poļu brāļi- Teofans un
Bolofans
.
„He-e-e-e-e!”, Ilze palaida smalku
smiekl trelli, „Tad jau jūs esat tikpat kā circeņ no mūziks instrument
veikaliņ? Mūsu mocikletu arī sauc Circens”, viņa norādīj uz to.
„Teic tu viens?”, nopriecajās Teofans,
„Ta jau mēs esam tikpāt kā brālēni jūsu mocikletam?”
„Nu, kā ta! Vai vismaz pūsbrālēn.”
apstiprināj Bolofans, „Vārdus mums vecāki tieš devuš par god cienījamiem
mūzikas veikal circeņiem.Un arī līdzīg mēs izskatāmies jūsu Circenim.”
„Jūs savstarpēj ar esat līdzīa. Kāpēc,
piemēram, nekrāsojat matus, viens- zaļus, otrs- zilus, lai vieglāk jūs
atšķirtu?”, Gatiņš vaicāj.
„Mums pāšiem arī mēdz jukt, kūrš bijām
kurš, kaut it nemaz neesam dvīņ”, atzina Teofans, kurš domāj, ka tas viņš ir,
„Bet mēs sevi ātpazīst pēc raksturiem.”
„Piemēram, es esu ļaunīgāks”, Bolofans
savilka attiecīg grimasi.
„Bet arī tikai tad, ja tevi piecas
stundas bez mītas nāvīg nokaitin”, labais brālis palaboj „Toties es esu
lābsirdīgāks.”
„Bet arī tik tad, ja tevi piec stundas
bez mītas nāvīg iepriecin”,palaboj ļaunais brāls, „Bet kāpēc jūsu Cīrcenim ir
blākusvāģs otrādāk?”
Brāļiem izstāstīj, kā tas gadījies un
tad šie izmēģnāj ar Circen nobraukt no sav nama uzkalniņ. Div reizes viens
blakusvāģī un divreiz otrs. Atzinuši Circen par labu braucamo, brāļ uzaicināj
viesus nākt līdz uz ciema dārziņiem- sažāvēt vakariņām noķerto zivi. Tas bij
glābiņš pašā laikā, jo ēst jau atkal gribējās.
„Vai tikmēr kāds nenofenderēs mūsu
moci?”, vaicāj Jukums, kad šie devās uz ciemu pār upei.
„Ko tu, kām lai te ievajadzētos jūsu
moc?”, Teofans neizprata.
„ Lai vestu ar to sienu, vai lai
sazāģēt malkā, piemēram”, minēj Magnuss.
„Lai pat nemēģin”, Bolofans nepieļāv
tād dom, „tādam lētāk būs noīrēt līdmašīn sien vešanai un īzaudzēt sav mež.
Mums uz salas te ir Sava kārtīb, jo te dzīvo tik mēs abi.”
„Ja kāds te sadomās ko nelāg, tādu mēs
piesies, rau- pie tiem tur stābiem, lai pārdomā dzīvi”, piedraudēj Teofans,
„Mums te ir Sava kņāziste.”
„Kas tie ir pa stabiem?”, Magnuss
ziņkār paraudzijās uz tiem, „Tādi kā umurkumuri?”
„Tas garākais ar ratu galā- jā. Tas
īsākais ar groz galā- Jāņuguns pondel”, skaidroj Bolofans, „Šeit uz salu nāk
vīsi ciematniek un pārupieš svētkus svinēt.”
Magnuss: „Mūsu pilsētiņā ir drusciņ
augstāks umurkumurs, bet nu- dikt grūt uzkāpjams.”
„Lōģisk- jo lielāks miests, jo augstāki
kumuri”, apstiprināj Teofans, „Cik zinām, Dūzenē ir visaugstākais un tur svētki
īzdevušies tad, ja kāds no tā krīt un nositās”.
„Tas nu gan ir nelāg”, secināj Ilze.
„Nebūt ne- jo lielāks miests vai
pilsēt, jo ļaudis trakāk”, Bolofans mierināj, „Šiem tā ir dzīves norma,
pieklājīga izklaid.”
Upes labā krasta mežiņā atradās
Salasciems, ko no šosejs iebraucot salā tā uzreiz nevarēj pamanīt. Izejot tam
cauri, dārziņos pie vecas ābeles
ierīkota zivj žāvētav no dzelzs mucas. Vēl auksta tā jau smaržoj pēc
dūmiem un zivīm. Mucas lejdaļā aiz durtiņām ierīkota kurtuv, bet augšpusē zem
paceļam vāka- žāvejamās restes. Viņi sagatavoj lomu un žāvēj to, klāt piemezdam
pa kadiķītim smaržai.
Vēl lāgā nesatumsa, kad zivs un tēj jau
gatavas.
„Gatiņ, man likās, ka tev zivs
negaršoj?”, pabrīnījās Ilze, redzot, kā šis to šņakā iekšā ar rupmaiz un
sīpoliem.
„Ceļojumā visam ir jagaršo, ko
domājies”, Gatiņš iedziļnajās savās garš izjūtās, „Ne sliktāk, kā Valpurģnakts
torte, tik nav tik sald. Būs jaieteic tētim uzmetināt laukos tād žāvētav, ta
vasarās mēs varēt aizšaut pamakšķerēt, ko?”
Te
pienāc vietējais suns- viscaur brūns, un tik liels, kādu neviens no viesiem
nebi redzējs.
„Tas ir vietējs lāga suns”, Teofans
papliķēj sunim pa mugur, „lai gan no skāta liekās biedējoš milzonīgs, va ne?”
„Ir gan gigantiņš! Viš mūs tiešām
neapēdīs? Lāg suns, gribi daļu manas zivs? Kā nekā svaig kūpināta. Mēs gan vēl
ne, mūs tik neēd”, Gatiņš noraizējies piedāvāj.
Izskatijās, ka milz suns it kā
pasmaidij līdzīg cilvēkam, bet neēda.
„Velti piedāvā- viš neēd neko, ne
cīlvēkus, ne nōrmāl barīb”, mierināj Bolofans.
„Kā- neko neēd?”, Jukums neticīgi
nosmēj, „Šas tok neizauga tāds makans no svaiga gaisa vien?”
„Viš ir vīsai nēparasts suns, varbūt
tapēc šo sauc par Burvi”, stāstīj Teofans, „Mēs pat lāgā nēzin, vai viņ tā sauc
jau sen, un viņš vārdam pielāgojies, vai tā šo nokrustīj vēlāk. Pirms gādiem 30
vai senāk Burvs vēl kā māzs kūcēns atskrēj no Mamut ēzera.”
„Pag, suns nedzīvo 3o gadus!”, iejaucās
Magnuss, „Šam mūžs ir caurmērā īsāks septiņreiz, nekā cilvēka. Ta jau salīdznoš
Burvim tagad būtu vismaz...”
„210 gadi, kā minimums!”, Gatiņš aši
sareizināj.
Bolofans: „Īstie pāsaku burvj dzīvo
gādsimtiem, un ne velt tā sauc šo suni.”
„Šas būs atskrējs no Ikrītas, vai?”,
Jukums minēj, „Mums ir dīķens, ko sauc par MamutDibenu! Ēh- tur bij forš nopelst,
bet nu aizaudzis ar vilkuvālēm, dibens tāds.”
„Ak jums dīķi šitā sauc?!”, Teofans
izbrīnīti nosmēj, „Nē, šītais ezers ir krietn tuvāk. Ir tād oāzīte kaimiņapriņķ
mēžvidū, ar smilšain liedag. Tur sēnlaikos viens fāters ar moci un sīkajiem
blākusvāģī mēdza vāsarās aizbraukt uzsliet telti un atpūsties. Šis kucēns tur
tiem pieklīd un atskrēj līdzi mocim, līdz pāšai mājai. Atceries, Burvi vēcozēn,
kāds sīkaliņš tu bij?”, Teofans sabužināj milzi, „Nu jau fāters vīņsaulē, bērni
sen liel uz vīsām pusēm, mamma kaučkur pie šiem, bet sūns- rau, vēl dzīvo
šepat. Un rādās, ka ik gādus nepārstāj augt augumā, līdzīg kā zīlons, par spīt
tam, ka neviens nav redzējs šo ēdam, vai dzēram, kopš palics viens.”
„Tas ir teju nereāl”, Ilze brīnijās,
„un suns tā tagad dzīvo viens, bez saimniek?”
„Pīlnig viens, neatkarīgāks par kaķi. Un
neviens nēzin, kūr šis īst dzīvo, laikam mežā. Īsts brīvībs brālis. Pāreiz,
Būrvi vecozēn?”, Bolofans papurināj milzi, sagrābis kažoku uz skausta.
„Viš gadījumā nav vilkatis vispār?”, Magnusam
radās aizdom.
„Gān jau, ka nē”, iesmēj Bolofans „bet
uz mīstiku velk. Klimst tād leģend- ja Burvis kādam nolaizīs muti, tas būs
laimīgs mūžam.”
„Oho, un daudziem jau nolaizīj?”, Ilzei
ziņkārojās.
„Nāv gan dzirdēts. Bet cerībā uz suņ
mēles laimi te ir izbraukājušies pat no Dūzenes, bēt nekā. Gan visād vides
pētniek un teiku vācēj izbridūšies te diennaktīm pa mēžiem, purviem, lai redzēt
leģendāro sun, bet tādā brīdī šis nekūr nav rodams. Reiz viens bāgātnieks te
ieradās ar saviem rokaspuišiem, tīkliem, cilpām un būriem, gribēdam Burvi
sagūstīt, sak- būšot šim fāzendā savs Personīgs Laimes Suns. Mēs gan šos
brīdnajām, ka tas nav lāgā darbs, ka zi- var vēl slikti beigties. Tie āksti
piekodināj mums āizvērt žauns un tēpat mežmalā pie darbnīcām tiešām Burvi arī
ieraudzīj, kas nēbij izdevies nevienam pētniekam”, Teofans norādij ar roku uz
to pusi un turpināj:
„Bōss pāts devās ar lielāko tīkl, palīgi ņēmās
suni lenkt. Tas ieskrēj mežā un it kā ielēcis tur kādā karalaika tranšejā vai
bumbbedrē- mums te karalaikā meži sāšaudīti tā, ka vēl tāgad kokos atrod
šķembas. Un tūr suns uz vietas pilnīg kā pagaisis. Cīti teic- ar sprādzien
pagaisa, cits sak, nē- bez skaņas. Šie vandās pa bedrēm, krūmiem- nāv nekur
vairs! Trakākais, ka tobrīd nomaldījies arī viens no rokaspuišiem ar visu
dārgo, jaudīgo šauten. Tā bij līdz drošībai- ar Burvi tikties, tikpat kā ar
lāci, nav joks, ziniet. Vīsu ruden pēc tam te mežu ķemmēj pōlicij, militārist,
meklēdami zūdušo puisi- nekā. Pat ne šautenes.”
„Tas nu gan ir briesmīg! Vareni,
Burvi!”, Gatiņš godbijīgā jūsmā papliķēj milzu suni, kurš rāmi gulēj, galvu
uzlicis uz ķepām, „Tiem militāristiem nenāc prātā suni novākt, ja šas tik
bīstams?”
„Netieš bīstams”, Bolofans precizēj,
„Netieši bīstam ir jebkas, kam sadomās ļaun darīt- tas ātgriezīsies vēlāk, kā
simtkārtīgs bumerangs. Laikam bijus pat pavēle līkvidēt šaubīgo suni, taču
normāl ierindnieki tā neriskēs- tie sāprot, ka garīgie spēki te ir bīstamāk par
nēgudru komandier. Toties pats bōss- tas gūstītājs, tika sveikāk cauri par sav
bandinieku- šis pēc tam esot pālicis jocīgs prātā, īzpārdevis, īzdalījs visus
savs īpašums, un nu kaučkur bomžo pa Dūzeni jau dāžus gādus, bēz nekā.”
„Ei, tas nav tas pats, ar to dokument
mapi, ko reizēm tv ziņās gadās redzēt?”, Jukums atcerejās.
„Tās ir vīņš pats, jā”, iesmējās
Teofans „Šis nēsā it kā svarīgus dōkuments, plānus un kartes līdzi- kā noķert
Laimes Sun. Bet tāds priecigs un laipns tapis, vīsus uzrunā par Laimes Bērniem,
ha-hā.”
„Tā ir taisnīb, ko par tevi stāsta,
draudziņ?”, Ilze pieglauda galvu milzim „Mums tač no tevis nav jabīstās, ko?
Vai tu negribēt skriet mums līdzi uz Ikrītu? Mēs tev pat paņemtu blakusvāģī,
kaut esi liels kā lācis. Daži no mums aizbrauktu mājās ar stopiem, vai autobus,
un tu blaķenē, lab? Jeb nebrauks, brīvais mežazvērs tāds? Vismaz nolaizi man
muti, ko?”,Ilze skatījās Burvim acīs un tad mudināj to sapurinot „ Nu celies,
ej nolaiz muti kādam no mums. Drīkst, es tev iedos buču?”
Kamēr Ilze satvēra Burvja galvu, šis
piecēlās kājās un nošķaudijās, apsprauslādams visus bērnus.
„Oho-hō, nu gān jums tika vīsiem!”,
apsmējās Bolofans, redzot šos piedurknēs slaukām sejas „Kas zin- varbūt arī
šķaudiens ies jums lābumā?”
„Lai notiek- skaitās arī spļaudekļ.
Paldies tev, Burvi draugs!”, Gatiņš noslaucīj seju piedurknē, „Pareiz i- nav ko
visiem sprukstiem līdz skriet un mutes laizīt. Īsta leģenda zin savu vietu un
cenu.”
„Būrvis nav cenā novērtejams, un
iespējams, šis dzīvo vēl kādā citā dīmensijā”, minēj Teofans.
„Pa to es nešaubos ne grama. Iespējams-
tas bandinieks ar glauno stroķ arī pazuda turpat- uz citu dimensij un dzīvo tur
varbūt tīri laimīgs”, Magnuss secināj.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru