Tortes
apēdājiem nu bija mazliet lipīgas rokas, tie mēģinaj tās apslaucīt pret koku
stumbriem, jo zāle vēl nebij lāgā sadīgus, tad provej noskalot ar tēju, bet tā
bij pārāk karsta. Visbeidzot šie devās lejup nomazgāt rokas ezermalā.
Caur niedrēm taciņ veda uz koka laivu, no kuras
ērti piekļūt ūdenim. Kad šie tīrām ķepām griezās apakaļ uz krast, taciņ niedrēs
bij kā pazudusi, viss- viena blīva pērno niedru audze. Tie brida caur tām uz
krast pusi vēl un vēl, bet tās nekur nebeidzās un bi tik augstas, ka pāri arī
neredzēt.
„Kas
nu par fokusiem sākās?”, Magnuss pukojās, „vai tiešām mistika kaučkāda?”
„Bet
ko ta mēs gribēj redzēt?”, apstiprināj Ilze, „Tā viš notiek- te mērs no
kapličas izlec, te Vadātājs sāk piemesties. Ķibele vien tāda, ka šajos džungļos
mēs mohen neredzēs arī pašas svarīgākās parādības.”
„Man
šķiet, ka es vairs neko svarīgu negrib redzēt,” Gatiņš sāka pīkt, „zobenvīrs
redzēts, ij diezgan!”
„Nekas,
rūdi drosmi ,Gatiņ!”, Jukums drošināj, „Lab , ka vēl mēris no kapenēm
nepiemetās.”
„Domāsim
ko priecīgāku,” ierosināj skolotāja, „citād man ar jau sāks mistika gar acīm
ņirbēt.”
„Neba
man no štrunt ērmiem bail,” taisnojās Gatiņš, „Vienkārš- sāk gribēties gulēt,
kā cilvēkam mājās.”
„Nekas,
vien nakt gadā piecietīsim!”, Ilze mierināj.
Parādību
ķērāji nobridās vēl krietnu laiku pa niedrēm, līdz sāka neticēt esošajam.
„Klau,
Valpurģi, es tev prasu- kas te ir pa Fokusiem? Atbildi man- Kur ir taka dzimtā
uz krastu dzimto?? Ja āzēsi mūs, es tev...”, Jukums sāka niknumā spārdīt
niedres, tad vērsās pie biedriem: „Sakiet man- te takš nav nemūžam bijs tik
daudz niedr, lai nomaldītos? Mēs arvien vēl esam savas dzimtās Ikrītas
pilsētiņas ezerkrastos? Neba pie Peipusa kāda?”
„Domāj-
aizvien vēl jā,” skolotāja bilda jau visai nepārliecinoši.
Gatiņš:
„Apustuls viņ zin...Laiva ar pazudus. Uz ziemeļiem no tās bij jabūt makšķerniek
soliņam.”
Magnuss
pavērās debesīs, bet tās tagad bij kā gludā miglā, bez mirdzumiņ, vēš pilnig
rimis: „Normāl, kur tagad ir ziemeļ? Kas zin, kurā pusē uz niedrēm jabūt sūnām,
skolotāj, jūs zināt?”
Skolotāja:
„Tas, kā mēdz teikt, ir Retorisks jautājums.”
Gatiņš:
„Kāds tas ir- retorisks?”
Skolotāja:
„Tas ir tāds jautajums, par kuru visi zin, ka atbildi neviens nezin, tomēr to
pajautā –humoram.”
Magnuss:
„Mums te humora tagad ir, kā vecaispaps sak- tik, cik Dieva svētībiņas.”
Jukums:
„Vai arī –blēdībiņas.”
Magnuss:
„Vai arī tās, jā. Tik ne Dieva, Šas nemēdz blēdīties. Paši ieķēpājāmies iekš tō
vēn ķecerīg pasākum!”
Ilze:
„Kas pārtop par tō vēn apcerīg pasākum...Man kājs jau metās slapjas.”
Citi:
„Mums visiem šīs tādas metās.”
„Bāc,
rekur atkal laiva!”, Jukums apstulba, „Mēs tokš gāj prom no tās?”
„Nu takš šī būs kāda Cita laiva?”, minēj
Gatiņš, „Bet vispār- cita kāda šaji krastā nav manīta. Šī būs tā paša Jāzepiņa
laiv.”
„Kas
jums tie par Tokš un Kauč- ne īsten literāriem izteicieniem?”, brīnījās skolotāja
„Vismaz Ikrītas dzejniek aprindās ne.”
„Ē,
tas tāds slengs mums te dažiem panesies”, teic Magnuss, „Šķiet, vai ne no
Jāzepiņa nācis, vai no aldara Rudziša. Brīvā valstī brīvi izpaužamies... Man
šķiet, es sačamd ilg meklēto teciņu uz krastu dzimto”, Magnuss sāka doties
niedru stigā un deklamēt:
„Kam drosm ir un godaprāts un skaidra sirds,
Kam tauta tuvāku par draugu stāv,
Tas nāk man līdz, tas nāk man līdz,
Lai mūžam godā, slavā zeltu Tēvija!!”
„Šim vakaram varbūt ar to visu Pietiks”, atviegloti
teic Gatiņš, „Iesim mājup godprātīg un skaidru sirdi žāvēt kājas.”
Taču
pēc gabaliņa taciņ izbeidzās un niedrēm atkal nebij gala.
Magnuss:
„Ja es tomēr sapņoju, lūgtum- pamodiniet mani! Te jabūt kādai Fiškai...Tik
nevar izdomāt –kādai. Satelītkartes jau nevienam nav līdz, skaidrs- tas tik bij
retorisks jautajums.”
Tā,
briduši lab laik it kā tik uz krast pusi vien, tik prom no laivs un ezermalas,
šie akal nonāc pie... tač jau atkal pie Jāzep laivas.
Jukums:
„Ā-ārprāc! Takš nesakiet man, ka šā akal ir Jāzeplaiv...”
Ilze:
„Lab, neteiksim tev to. Kurš te redz kauč vienu laivu? Te nav redzētas pat ne
divas Jāzeplaivas.”
Gatiņš:
„ Pat ne divu Jāzepu ne ar uguni neatrast te nakts vidū.”
Jukums:
„Klau, nogremdēsim to un –nebūs ar! Mohen jel kas mainīsies?”
Skolotāja:
„Kāpēc jagremdē? Braucam visbeidzot ar to pār ezeram un tur varbūt izkāpsim
nenoburtā krastā.”
„Nudie! Otrā krastā gandrīz nav niedru. Tur
vismaz ir lielie koki par orientier...Njā,” novilka Magnuss, apčamdījis laivu,
„Jāzeps to ir pieslēdzis, kā gan citād? Tā varētu airēt kauč ar plaukstām.”
Gatiņš:
„Nu tad neairēsim un lab vien ir, citād, ka’zi’- ezervidū vēl pleziozaurs mūs
aprītu. Vai milzu kalmārs kāds.”
Nakts
pētniekiem spēki bij galā un šie iekārtojās tepat laivā puszviļus savos
guļammaisos vismaz sagaidīt rītu. Ilze
uzšķīla šķiltavu un ieskatījās savā mehāniskajā rokaspulkstenī, ko atdevusi
vecmamm.
„Nosvilinam
niedres!”, Jukumam uzausa doma, „Gan sasildīsimies, gan būs tīra ainava un ceļš
izgaismots.”
Ilze:
„Tu i dulls, mentene paņems pie dziesms, pārdosi sav šperriņu, lai nomaksātu
strāpi. Izskatās, ka rāda ap puspieciem. Pēc kādas stundas vajadzētu saulei
lēkt.”
„Švak
vai tev būs pareizs laikrāds,” apšaubīj skolotāja, „mēs tač te nebradāj stundas
četras, vai?”
Magnuss:
„Es ne pa ko vairs nebrīnos, skolotāj.”
Brīdi
visi klusumā snauduļoja. Apkārt nedzirdēj ne kādu vēlīnu auto, ne vispār kādas
civilizācijas pazīmes. „Pastāstam spokustāstus , kamēr vēl tumšs?”, ierosināj
Magnuss, „Gatiņ, tā par taksometr šofer sen nav dzirdēt!”
„Mhm”,
šis saritinājies guļammaisā kā kūniņa, pusmiegā atsaucīgi noņurdēja.
„Kura
tā bij?”, Jukums saintriģējās, „Tā kur šis vadāj pa kapsētām to veceni, kas
dzēra...”
„Beidz,
zinu to šausmeni, apvemties var!”, Ilze novaikstījās, „Kaučgan, kas tur tāds-
dzert strutas? Normāli zombijam. Skolotāj, jūs zin kādu estētisku, brīnišķu
spokustāstu?”
„Skolotāj,
jūs ta neticat spokiem...”, arī Magnuss kļuva žāvains.
„Ar prātu es var neticēt, bet gadīties var arī
man. Nu lab, paši Uzprasījāties...”, skolotāja zīmīgi ievilka elpu „Es šoruden,
tas iznāk pērnajā gadā, vien tād piedzīvoj...”
„Pati
piedzīvojāt? Tas būs īsts!”, Jukums nodrebinādamies saberzēj rokas „Skolotājai
būs viens Gabaliņš Bez Kauliem!”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru