Otrdiens
rītā Magnusa klasei kā reiz notika audzināšans stunda, kurā audznātājai nācās
tiesāt nedarbniekus. Tikai- kuri tie īstie, neviens neatklāj. Skaidrs, ka
vainīgā dzeltenā soma pieder Magnusam. Šorīt
viš grāmats nesa savā senajā somā, jo dzeltenā nu atradās pie skolotājas. Lūk,
Magnusa versija, kā viņa soma uzradusies Eidim uz galvas:
„Man somā iztecēj pildspalv. Laime, ka
grāmatas neapķēpāj! Tad es pēc stundām šo izmazgāj šepat ar ziepēm un noliku uz
palodz žūt, kamēr pats pildu mājdarbus. Kad uz brīdi izgāj un ienācu, caurvēš
nogāza somu lejā.”
„Šāds negadījums ir vēl retāka veiksme par
loterij!”, skolotājai gandrīz patika stāsts „Žēl tik, ka ar finansiāl
neienesīgām beigām. Lai nu kā, bet lab versij. Simt punkt tās autoram un
tūkstoš punkt trāpījumam! Somu arī oriģnālu esi uzmeistarojs. Un kurš ar šo
ģīm...”, šī uzmauca somu sev galvā, noaurojās un noņēma to, „...vakar ālējās pa gaiteņiem, kā
Helovīn ballītē?”
„Lai
nu kurš, bet- tik ne es!”, tūdaļ apgalvoja Jukums.
„Skaidrs,
ka ne tu, Juksi. Lai nu no kā, bet no tevis priekšzīmību tikai pamācīties!”
„Tas
jau bij kurinātājs!”, zināja Gatiņš.
„Viņš
ālējās arī skolas iekštelpās un meiteņu tualetē?”, skolotāja precizēj.
„Tā
pilnīg varēj būt,” piekrita Magnus, „Šas tok nekā neredzēj vispār, kurp
aulēkšo.”
„Labs,
kas trāpīts, ko tur vairs”, viņa samierinājās, „ Bet nākamreiz kurinātājs ja šitā jandalēs, man nāksies viņu
tiranizēt.”, viņa atdev somu īpašniekam, „ Sapratāt, Magnuss & Co?”
„Iranizēt, skolotāj”, Ilze palaboja, „Tā būs
briesmīgāk!”
„Varam
arī Iranizēt”, skolotāja piekrita, „kaut gan nevainīgais kurinātājs diezgan jau
vakar iranizēts.”
„Skolotāj?
Runājot par briesmām un iranizāciju, vai jūs zin, ka rītvakar sāksies Valpurģ
Nakts?”, Ilze kliedēj tiesisko gaisotni, „Tad var iet laukā visādas briesmeklībs
skatīties!”
„Tā, kur raganas lido uz saietu kalnā, un
tamlīdzigs blēņs?”, skolotāja iesmīnej.
„Ēi,
vai tā nav tā pati Apustuļ Nakts?”, teic Magnuss „Tā notiek reiz 13 gados,
vai...varbūt tad, kad Valpurģ iekrīt trīspadsmitos datumos? Neatceros lāgā.”
„Trīspadsmitajos
tie nevar iekrist,” bilst Ilze, „Valpurģi vienmēr ir uz pirmo maij.”
„Varbūt
Apustuļnakts ir tad, kad Valpurģ iekrīt piektdienā? Kas vispār ir Apustuļi?”,
vaicāja Gatiņš un nodrebinājās no šī noslēpumainā vārda, „Tie skan vēl
briesmīgāk par Valpurģiem.”
„Obligāt,
ka briesmīgāk!”, piekrita Magnuss, kurš savulaik mācījies Svētdienskolā un šo
to zināj no Bībels, „Tie ir divpadsmit svētie Kristus mācekļ, kurus visus
novāca, izņemot vienu, kas mira savās mierīgās vecumdienās. Es nezin, kāds tur
sakars ar šiem vispār, bet naktī ar šo nosaukum ritīgie mošķ lien no kapiem
ārā. Viens čomaks tād nakt pieredzēj. Kad pārvilkās pusdzīvs no bailēm mājās,
ta vēl pats no sevis ieslēdzies telvizors un neesošā kanālā rādīj film „Nesvied
Mironim Ar Gurķi!” Šas aiz bailēm nevarej aiziet līdz tv lai iaslēgtu un
noskatij līdz galam.”
„Ō,
skolotāj, mēs tādu briesmignakt Gribam redzēt!!”, bērni salīksmojās, „Uztaisām
šoreiz tādu kā klases vakaru, tikai- Valpurģ Nakti!”
„Pārģērbjamies
paši par Valpurģiem!”, cits ierosināja.
„Vai
pat par Apustuļiem! Tie ir vēl briesmīgāki!”, teic otrs.
„Kā
tu zin, ka briesmīgāki? Tu i redzējs kād Valpurģ vai Apustul?”, sākās strīdiņš.
„Aha,
ja tu ieraudzītu īstu Apustul, no bailēm bikses pielaistu! Vai ne, Magnus, tā
būtu?”
„No
Apustuļa jau nē, kas tur – viens normāls svētais. Bet no tiem, kas šamējo
naktīs rēgojas- nu tur var aptaisīties uz veselībām!”
„Bet
no Valpurģa arī var bikses pielaist, va ne Magnus? Va ne, Ilze?”
„Lūk,-paprovējiet
rītnakt, tad ij ievērtēsim jūsu bikses!”, Ilze ierosinaj.
„Skolotāj,
cikos rītnakt kur japulcējas?”, cits jau bija gatavs gājējs.
„Pag,
pag, kuš mierā!”, viņa apsauca, „Mēs vēl neesam šitās blēņs norunājuš. Jūs
nudie grib kvernēt nakti augšā, lai pārliecnātos, ka nav tamlīdzīgu pekstu, vai
ja ir- pielaistu bikses? Lai iet- noformulēsim to kā mācīb pārgājien, tipa-
zinātnisku nakts dabas pētījum un- heijā!”
Skolēni:
„Urā! Heijā, heijā, Valpurģen!”
Tika
norunāts randiņš pie Morgen kapličas pusdivpadsmitos. Jāģērbjas silti, līdzi
vēlami guļammaisi un tūrist paklājiņ, jo guļot ērtāk vērot nakts parādības, bet
ja paliek bail- ieraujies guļammaisā. Termosus ar karstām tējām līdz.
Bet-noteikt nedrīkstot ņemt mobilos, pleijerus, digitālos fotaparātus, nekād
eletronik, zināj teikt Ilze un Magnuss. Jo tad parādības var nenākt, vai vēl
ļaunāk-tās var saniknoties. Oho, un ko tad šīs darot? To nu gan mums labāk
neuzzināt! Arī teltis labāk neņemt- spokiem var nepatikt, ja tajās slēpjas. Ja
tiem griež muguru- riktīg nepatīk. Oho, un ko tad šie var izdarīt??
„To
nu gan mums labāk Nezināt!”, atkārtoja Magnuss.
Fotografēt
var mēģināt, bet- tik ar film aparātu un bez zibspuldzes. Pirmkārt, zibens
gaismā tāpat nekas pārdabisks nebūs redzams, otrkārt, ar zibeni var nenormālig
pārkaitināt nakts būtnes.
Priecīgi satrīsuļojusies, klase gaidīja
drebeklīgo rītvakaru.
Aprīļ pēdjais vakars pūta siltenu
rietumvēju- tā saukto Zefīru. Debesīs dzenājās mākoņ, brīžam piesegdami
zvaigznes, te norasinot kādu valgumu no gaisa. Pie kapličas sapulcējušies
pagaidām bij vien Magnuss, Jukums, Ilze un skolotāja, pēdējā- lai pasmietos par
neesošu vai padrebētu par esošu mistiku.
Gata
tētis mājās mēreni sašuta par šīs nakts ideju: „Kas jums par pesteļ būšanām
tagad skolā?!”
Gatiņš
lāgā nesaprata šī vārda nozīmi, bet tā skanējums viņam atkal izraisīja drebuli:
„Kas ir pesteļi?”
„Nu-
taisn tas, ko tagad laikam skolās māca- katrs nu būs burvis, ragan, pūķis un
kāds vēl ne Harij Poters. Jūs vēl vispār raksta un rēķin skolā? Manā laikā bij
japazīst burti un cipar.”
„Tieši
skolotāja jau netic mistikām, viņ ir ar mier nākt mums līdz, lai pārliecnātos,
ka nekā tur nebūs. Un, tēt, es galgalā jau kuro gadu braucu uz matemātiks
olimpiādēm!”, atgādināja Gatiņš.
„Ak
tā? Jā gan- biju piemirsis. Tā tik turēt, dēls, tas i lielisk! Bet uz pesteļ
nakti labāk neej, kam tērēt laiku un domas muļķībām?”
Ak,
Gatiņ, kādēļ neteici skolotājas nosaukum- iesim pētnieciskā nakts dabas
pārgājienā?
Citi
bērni arī aizvien nerādījās. Vai nu vecāki nav laiduš, vai paši pārdomājuš –kam
dirnēt drēgnā naktī, ja īstu spoku varbūt pat nebūs? Tā mēdz būt- kad nolem kurp
doties, sākumā esi entuziasm pills, bet tuvojoties noliktajam laikam, nereti
gribēšan sāk mazināties, līdz pāriet pavisam.
Morgena kapličai, pilsēts gandrīz vai centrā,
bij vien vairs dekoratīv, vai kultūrvēsturisk nozīme. Mirušie šeit sen kā
neiegriezās un ļaudis mēļoj, ka pilsēts mērs te glabājot zapts burkas, jo te
pat jūlij svelmē ir vēss kā pagrabā. Citi melsa- te kāda Zaptistu Draudze
noturot sapulces un veicot svinīgus rituāls ar zaptesburkām. Patīk ļaudīm vēl
mūsdienās teikt, uzklausīt un palaist mītus tālāk tautās.
Mīņājoties gaidās ap kaplič, četrotne atrada
uz mūra apmales nezinkā pamestu, kārbā iesaiņotu, neskartu torti „Nakts”. Šie
krietn pabrīnijās un pašaubijās, vai tajā kāds jokmīlis nebūs iepildījis kādas
caurej zāles, lai pats no slēpņa uzfilmētu sekas? Bet ko tu te tumsā uzfilmēsi?
Lai vai kā, šie piesēda uz apmales un tāpat ar rokām sāka lauzt un notiesāt tumšo,
drupano torti, piedzerdam tēju no termosiem. Garšoj tiešām naksnīg. Pat
Valpurģnaksnīgi. Te novēlojies atsteidza arī Gatiņš, tomēr izlavījies no mājas.
„Tu
nāc vēl laikā, mums palikusi torte tieš tev!”, Ilze piedāvāj.
„Ta
nu gan svinat zinātņu nakts dienu pa krietno! Jūs ko- ar rokām torti ēd?!”,
Gatiņš priecīg brīnījās.
„Galvnais, ka- Nakts zinātņu Dienu, ha-ha!”,
smej Magnuss, „Svinības būt nebijūšas, ja mēs torti neatradūši tepat, kur
sēžam, tapēc ar nav torts lāpstiņ un cita glauna servējum.”
„Lai
tik pamēģinājus neatrasties!”, Jukums paēdis apmierināti draudēja, „Mistērij
naktīs pazaudētām tortēm nekad no mums vēl nav izdevies noslēpties!”
Kolīdz arī Gatiņš apēda sav gabalu, piepeš
atvērās kaplič durvis, kuras ne reiz kāds netika manījis vaļā esam. No tām
plūda gaisma un durvj ailē nostājās tumša stāva siluets ar zoben. Šie, arvien
sēdēdam uz apmales un atpakaļ raudzīdamies kapličas būtnē, mazliet sastinga
izbīlī.
„Dimbā
ir- pirmais rēgs jau klāt!”, nočukstēj Gatiņš.
„Tas Nevar būt rēgs, kad tev sak”, neticēj
skolotāja, „Parasts kaplič sargs ar zobenu.”
Tumšais stāvs panācās laukā un jau šķita, ka
tas cirtīs nost galvas, vai kā, taču vienmērīgākā aptumšojumā varēj apjaust, ka
tas varētbūt pilsēts mērs ar īstu zoben rokā un svinīgu lentu pār plec.
„Labvakar,
nebīstaties, mani ļaudis!”, viš sveicināj, tad atpazina tumsā skolotāju: „Ak
jaukā skolotājas kundze?! Ko gan jūs pusnakts drēgnumā šeit darāt- cenšaties
nepalaist garām pavasari, vai?”, viņš draudzīgi iesmējās.
”Apmēram tā, mums ir nakts pārgājiens ar dabas
vērošan.”
„Tas
jau ir intresant! Bet ko naktī var dižu savērot?”, mērs pabrīnījās.
„Tāpat
naktij ir sava mēnesnīc, zvaigznes, mākoņ, atblāzmas, vējš, tempratūr, mitrums,
skaņas...”, skaidroj skolotāja, „Arī domas un nojausmas savādāk rit. Un ko jūs,
mēra kungs, savus pavalstniekus naktī ar ieroci baidāt?”
Mērs
iesmējās: ”Ak, mums te vēsturiskajā ēkā ir saiets, gandrīz it kā domei, vai
savai biedrībai. Mums, lai arī funkcionāriem, tāpat noder svaigāks,
neordinārāks redzējums, nekā dienišķajos pelēkajos domes kabinetos. Gluž, kā
jūsu uzteicamajā nakts pārgājienā. Redzu- mums aug izglītota, novatorisk jaunātne,
ar tādu pat skolotāju, uz kuriem mūsu pilsēt vēl varēs likt lielas cerībs.”
Mērs
palūkojās apkārt: „ Jā, starp cit- iznācu apraudzīt, vai gadījumā neesam šeit
ārā aizmirsuš torti?”
„Torti??
Tā gan būtu neraža- ko tādu nozaudēt pie kapličs, bet-vai šī kārba nebūs no tās
pašas?...”, skolotāja pacēl tukšo kartonu, „...Kāds te būs bijs pirms mums un
jau pamielojies?”
„Tiešām-mūsējā!”,
mērs atpazina iesaiņojum, ”Un jau apēsta? Kādiem negaušiem šovakar
paveicies. Ir gan humors ar zaudējum! Lai jau tiek- paši bijām vainīg, ka
aizmirsām. Bet vai gribat redzēt, cik ass mans zobens?...” Viš pameta gaisā
tortes kārbu un pārcirta to ar vienu švīkstien.
„Tas
tik ir damaskieš ģelzītis!”, Jukums jūsmoj, ”Drīkst es arī paprovēt?”
„Diemžēl ne. Zobens ir tikai Rituāliem. To pat
nedo paturēt rokā uzreiz kuram katram biedrībs jauniņajam. Zobena uzticīb
iegūst ar laiku. Hm...Bet- nu gan mums aizvakar
jūsu skolā ķeza gadījās, ha-ha!”, mērs tapa jautrāks, to atceroties, „Es jau
dzirdēj, ka tā bija traka nejaušīb ar jūsu kurinātāju. Bet manus ļaudis viš
izbiedēj pamatīg, ha-ha!”
„Neērti
pat atcerēties, mēs jums ļot atvainojamies,” skolotāja sakaunējās, „tāda
izgāšanās novada mērogā sanāca. Lab vēl, ja presē to neatspoguļos.”
„Ko
jūs, cienītā, neķer kreņķi! Teikšu- bij pat amizant, lai gan pats biju pārbijies
kā diegs, ha-ha! Man tač visur zobens nav līdz. Un lab, ka tā- citād vēl
apskādētu nabaga Eidi. Tāpēc cīņā izlīdzēja kolēģe ar puķu pušķ. Kultūrs nodaļa
allaž līdzējus tur, kur jau vairs nekas cits nelīdz. Daile pret brutālu spēku,
kā smejies!”
„Vai
mēs drīkstam mazliet piedalīties jūsu sapulcē?”, Ilzei ziņkārojās, „Būt
intresant redzēt kapličas iekšpusi.”
„Ē,
to nu gan pašlaik nevar,” mērs saminstinājās, „šīs nav gluži domes publiskās
sēdes. Patiesībā šīs sapulces ir mazliet noslēpumainas, ar mūsu Zaptes
Brīvvārītāj Ložas rituāliem. Tač kād mācībstund diens laikā varam sarunāt, ta
es izrādītu kapličas iekšien. Bet- tikai jūsu klasei.”
„Labi,
būs intresant arī tā,” piekrita skolotāja, „Bet vai šovakar mēs nevaram būt vismaz jūsu slepenie
Lodzinieki?”
„Arī
ne Lodzinieki!”, mērs iebilda un tūdaļ pabrīnījās, ”Bet kas tie tādi?”
”Tie,
kas nelūgti iet lūrēt kāzu namā caur logiem, lai šos pacienātu”, skaidro
skolotāja, „Kaut kas līdzigs ķekatniekiem, tik vieglāks darbs- lūri pa logu,
kamēr dabū ogu, tā sakot.”
„Ha-ha! Tad ta labs amats! Bet kaplič logiem
slēģi priekšā- ne velti. Klau, man patīk šī dom- mēs varēt apsvērt, vai neieviest
lodzinieku štata darbniekus domē, kas glūnētu caur sēžu zāles logiem. Tas būtu
pat kas iespaidīgāks par Sanmarīno publiskajās parlament sēdēm. Mēs ne vien
cienātu no mūsu lieliskajiem kafij galdiem, bet pat algu maksātu! Jūs būs
pirmie kandidāti uz šo amat, ja gribēsiet. Es jums apsol jau tagad, skolotāj, ja
dome pieņems manu priekšlikum, tad jūsu lodznieku vadītājas amats būs krietn
vieglāks, īsāks un apmaksātāks, nekā skolā bērnus mocīt. Arī jūsu klases
ķeneriem tas būs ienesīgāk, nekā vākt pudeles.”
„Bet
kas ta bērnus mācīs?”, skolotāja šaubijās.
„Ko
tur, kādu slodzīti vēl paturiet sev.”
„Līkop,
piedāvājums pieņemts jau tagad!”, nopriecajās skolotāja. Mērs svinīg sasita
kopā papēžus, nošvīkstināj gaisā zoben un ieslīdēj kapličā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru