1. nodaļ: Dzeltenais Spox

CIRCEN CEĻŠ

(Vēl reddiģej)
TitulLapp:

 
 

CircenCeļ Karte:

Reiz

Reiz kādā saulainā aprīl pēcpusdienā es iejaucu no laukiem atvesto biezpien mīklā un cepu plāceņs, kad pie manis ienāc kaimiņ puisis.

„Čau, Magnus!”, priecīgs šo sveicināj, „Tu manai mājai atkal apzīmēji ziemeļ sienu?”

 „U-hū, kas te tā jauki smaržo?”, šis ošņādamies ieglūnēj plāceņ šķīvī, „Vai drīkstu vienu aizšņakāt?”

„Šņakājies uz veselībām!”, es atvēlēj, „...nu, kā tur bij?”

 „Mmm...”, viņš pārlaida ar acīm loku augšup pāri virtuvei, izgaršodams: „ Tev izdodas plāceņ, man- ziemeļ siena. Baltais ķieģels- pateicīga virsma, labi līp klāt pat nelāga cietie zīmuļ. Es ar Gati pamākslojām. Vai varbūt tie bij Gatis ar Ilzi, bet manis nebij klāt?  Neatceros. Bet tu jau pagājšgad piecieti mūsu zīmējumus.”

„Tā ir, zīmējumi lab, tencinu jums par mākslu! Pērnos darbus lieti un sali jau nobalinājuš.”

„Redzi pats! Pareiz, ka netērējām spēkus uz dienvid fasādes, kur turklāt saule balinātu.”

 Pēc trijiem plāceņiem mākslotājs bija paēdis.

„Cāļa māga, tu!”, es pasmēj un turpināju cept „Bet pareiz ir- nav ko pārrīties. Es jaunībā dzimenēs pārēdos Obligāti. Tagad tā vairs ne- japietaupa veselīb!”

„Kapēc jau toreiz nepietaupījies?”, Magnusam interesēj.

„Jaunībā esi traks. Bet ar gadiem sāc rēķināt- vēl japadzīvo kāds laik strēķis, un gribās būt mundram, bet ķermens visai dzīvei viens tik.”

„Tu jūties mundrs diezgan?”

„Tā-nekas. Ja vēl aizpagājšgad Miķeļtirgū uzrausos umurkumurā. Bet-pārāk augsts un slidens arī. Ja galotnē uznāktu besis, sprandu varētu aplauzt, ka nokrakšķ vien!”

„Ha-ha! Tad ij būtu: cum-ting-ling-ling, cum-ting-ling-ling, viņš krīt un nositās!”, Magnuss tīksminājās ”Bet pēdējā Miķeļtirgū pat viena meiča uzkāpa, tu redzej?”

„Pat meitēns?!”, es sabrīnījos „Neredzej vis. Tad ta stipro meiču paaudze panesūsies!”

„Jā, šā uztrausās teju līdz galotnei, tad noslīdēj, te pa jaunam šo pastutēja citas meičas no lejpuses piramīdā, un, heijā- šķīstošā kafija ķetnā!”

 „Viltīgas gan!”, es nopriecājos „Bet meičām tādām jabūt!”

„Un ko tu toreiz dabūji stabā?”, Magnusam ziņkārojās.

„Hē! Gribej nopurināt vienu lielo alu. Bet tas bij traki piesiets. Izrādās-šas bij japaāķē vel uz augš, tomēr es pēdjiem spēkiem noslīdej lejā.”

„Tev tak als diez ko negaršo?”, brīnījās Magnuss.

„Tā ir, kaut Jāņos es kompānijspēc pa kausam iestreb. Bet es gribej pacienāt publik, kas lejā juta līdz, jo ne tik biež var pieredzēt kādu tur uzkāpjam. Tā nu, purinot alu, nejauši atāķējās viens spanns, kas panāca mani jau lejupšļūcošu un iespainēj manu  pauri.

„Ha-ha! Apdulli ar, vai?”, Magnuss priecīgs atgāzās krēslā.

„Nebij jau vecā kalum dzelzs spains. Šas bij eiropieš mīkstais- no plastmas. Atdāvāju vienai tirgustantei. Toties-kājs bij nobrāztas pāris nedēļs. Un kā tev ar sportiņ skolā?”

 „Es šogad skrien visātrāk riņķī ezeram, no klases. Kādreiz pirmais bij Jukums, nu šas ir otrais, un tad vel- pīpēdams!”

„Kas nu?”, es sašutu, „Vēl tādi sīči, un jau pīpo?”

„Kādi nu vairs sīči un kur tie laikmeti? Rūdītākie pīpē jau no otrās klases, gadus piecus vismaz! Mums klasē gandrīz visas meitens pīpē. Nu-Ilze nē, Ulvita nē, un vēl varbūt dažas.”

„Nū, moinz!”, es nevarej rimties, „Kad es gāj jau profenē, manā kursā tikai Viens čoms pīpēja. Un līdz ceturtajam kursam vēl Džigis pievienojās. Bet nu jau šis sen, kā atkal nepīpē- bads, vai, piespiež? Pats ar, tolaik spēlēdams ballēs, gandrīz pasāku, līdz vienrīt, gulēdams un blenzdams griestos atjēdzu- eu, vecīt! Tu tak tūlīt būsi Pieradis un tev būs Jāatmet!!... Tā izbeidzu uz visiem laikiem. Galvenais-šitā var traku naudu nosvēpēt!”

„Cik traku? Vai šitik?”, Magnuss gribēja precizēt, ar diviem pirkstiem atvāzdams sprīdi.

„Skatoties- kādās mērvienībās. Sprīdis viensantīmu, vai piecīšu atšķirsies. Nezinu lāgā cik, bet-Daudz. Ja smēķu čunguru atliktu malā, ka’ zi’, gadā sakrātos varbūt nesērīgam vilaspēdam, ja ne rollerim.”

„Nu žēl, ka skolniekiem nepiešķir tabakas naudu”, Magnuss nogaudās, „Tad es sakrātu nepīpodams.”

„Piekāst, tas nav vajdzigs! Gan reiz sapelnīsi tāpat un vairāk. Tač nav ar brīnums, ja reiz izglītībai piešķirs tabaksnaudu. Lēmumi atkarīg no panesušās masu modes. Taču sevišķa izdevīguma varām no tā arī nebūtu- apreibināt prātus ar tabaku nevar, tikai mazinās veselīb un līdz ar to darb ražīgums. Tik vien, kā milzu peļņa, nu- tomēr kaut kas.”

„Bet kurš bij tas Džigis?”, atcerējās Magnuss „Tas, kurš Marsieš Dziesmas apkopojis?”

„Tieš tas. Es gan neesu izdibinājs, vai šas pats tās sarakstījs, vai atdzejojs no Marsiešvalods-drīzāk gan tā.”

”Tev ir tās viņa dziesmas?”

„Kā man nebūs sava čoma dziesmugrāmats? Tu gribi to palasīt?”

„Es tās dziesmas zin no galvas. Tev ir vēl kāda nelasīta grāmata?”

Magnuss bija izlasījis visu jēdzīgo, kas ir mājās sev, man un dažiem draugiem.

„Neesu nekā jauna iegādājies. Ne, kad lasīt, ne, kad iepirkties pašlaik.”

”Tad varbūt uzraksti pats kād grāmatiņ, jel?”, viš ierosinaj.

„Nūu, ha-ha!”, es samulsu un nokremšķnajos, „Tad ir jabūt rakstiniekam. Tam drošvien vajag ne mazums laika, kā jebkuram rūpīgam darbam. Bet rau-man jacep plāceņ, javār tēj, tad japatērzē ar tevi un- tā šī dzīve paiet!”, es novicinaj dakšiņ.

„Ak~ TĀ šī paiet?...”, Magnuss apcerīg pavērās laukā pa virtuvs logu, kuram garām aizgāja divas šī kvartāla meitens, un piepeš ko atcerejās: „Es uzšuv nupat baigo somu, pašam ņirga rauj. Kad izdzersi tēju, atnāc apskatīt! Varbūt uzzīmēsi manu rēcīgo somu un piedomāsi klāt īsu stāstiņ?. Sanāks maza grāmatiņ!”

 „Labi, apskatīsim rēcamsomu,” es piekritu, jo Magnuss dzīvoja netāl, mūsu neliel kvartāliņ otrā galā pa diagonāl, „Bet es nesolu to aprakstīt. Uzzīmēt – varbūt.”

  Soma bija viengabalain, bez nodalījumiem, bez kabatām un bez jelkādām siksnām vai rokturiem. Tās virspusē rāvējslēdzs un uz sān uzkrāsota liela smaidīg mute un izgrieztas divas acis.

„Tas ir Dzeltenais Spoks- lai kādu varētu nobiedēt. Rau!” Šas uzmauca to sev galvā, savicināj līkpirkstainas ķetnas un bais noaurojās: „Mōōō!!!”   

„Tas ir labais, ha-ha! Tik nebiedē skolotājas!”, es piekodināj.

„Tieši šās vajadzēt! Kad mēs skolā rīkojam Brīvos Kautiņus un visi iesiluši stāv riņķī un aplaudē, tad šās parādās un labākajā brīdī visu izjauc. Diena sabojāta.”

„Neko darīt, kārtībai skolā jabūt- palas savā diensgrāmatā skols kārtībsnoteikumus.”, es kļuvu stingrāks, „Ejiet parkā izskrieties. Skolotājām tāpat ir grūtāk, nekā trakonamā.”

Tā kā septītklasniekam Magnusam bij aptrūcies lasāmais, viš tovakar pārlasij skolas kārtībs noteikumus. Ja arī tos ne vienmēr izdosies ievērot, bet- zināšanas palīdz praksē. Bet, lai arī es būtu ko labu paveicis, uz Magnusa mājas ziemeļu sienas ar līdzpaņemtajiem cietajiem zīmuļiem uzzīmēju Dzelteno Spoku. Tomēr jau ar nākamo pirmdienu notika daži atgadījumi, kurus tomēr pierakstīju, iekams neesmu piemirsis