„Nu, Magnus, tu arvien ko stilīg izdomā!”,
klases teicamniec Ulvita atzinīg nosvilpās par viņa somu.
To bija aplam neērti nest,
toties-ērta kā bumba. Un klasesbiedri starpbrīdī, sastājušies starp soliem, pāri
visai klasei ar to „lādēj kuģus”. Tā kā mētāja Dzelteno Somu, tad arī sāka ar
„dz” divskani: lidoja „dzirnavas”, „dzirnavas, kas maļ kafiju”, „dzirnakmeņi”,
„dzirnas vecās, liktenīgās”, arī „dzeltenā soma”, „Dzeltenais Spoks”, utt. Kad
Jukumam spēle apnika, šis piepeši-hops!, un izlādēja „kuģi” laukā pa logu.
Magnuss, parādā nepalicis, paķēra un izlādēja līdzi arī Jukuma somu, un abi
joza lejup no otrā stāva tās savākt. Galvenais, lai klasē jautri, un vēl
svarīgāk, ka somas neuzķēra kāds uz savas nelaimīgās galvas. Kopā ar grāmatām
tās ir smagākas par tukšu plastmasas spaini.
Pēc pusdienām Jukums aizņēmās Magnusa
šūdinājumu, un maskējies par Dzelteno Spoku, līksmoj pa gaiteņiem un klasēm,
uzmanīdamies no skolotājām. Beidzot ieskrēja arī meiteņu tualetē, kur skolas
stiprākā meiča Rigonda, nupat padzērusi krāna ūdeni, izslējās un skaļi
atraugājās:
„Pilsētas Buljons no krāna- īsts spēka
dzēriens! Un ko tu nāc ar kasti galvā meiteņu birojā!?”, viņa izgrūda Jukumu
gaitenī tik sparīgi, ka viņš apsēdās gumijkoka puķpodā.
Pavisam labam mācībdienas nobeigumam, zēni
izdomāja aizraujoš spēli uz precizitāt. Tai varēt pat būt saistīb ar aprēķiniem
un koordināt plakni. No savas klases loga provēs nomest tukšu Dzelteno Somu,
lai tā uzmauktos kādam galvā. Jāizvairās no lielākiem puišiem, pieaugušajiem un
Rigondas. Kāds uz maiņām pastāvēs lejā, lai somu uzmestu pa taisno atpakaļ.
„Ļaujiet man mest pirmajam!, lūdzās Gatiņš,
„Lai neesmu dižens augumā, man vismaz jatrenējas drosmē!”
„Tu tak nevarēsi palodzi
aizsniegt, mazuli!”, ducināja Jukums, pats lielākais klasē.
„Būs OK, jūs tik mani pietur
aiz kājām, ka neizveļos”, Gatiņš jau uzrausās uz loga, „es trāpīs visprecīzāk-
kā jau specs koordinātu plaknēs.”
Labi, lai tik met. Tūlīt zem loga nāca, neba
kāds sīkais, bet garā auguma skolēnu bieds- kurinātājs Eidis. Šis ar lielu
cirvi rokā devās uz šķūnīti sašķaidīt malkā vecos solus. Gatiņš, izliecies pa
logu, jau turēja somu aiz stūriem, tomēr uzmest to Eidim neiedrošinātos pat
skolas lielākais āzis, nekādā eiforijā. Klasesbiedri hihināja, lai tik metot-
būšot hohma! Nez kāda driģenes muša bija iekodusi Jukumam, kad tas pieliecās
klāt un uzpliķēja somai pa dibenu, ka tā , izrāvusies no rokām, elegantā
trāpijumā uzmaucās galvā solu cirtējam.
Lielais bieds, pats satrūcies par piepešo
aptumsum, cirvi vicinādams un aurodams, joņoj uz priekš. Viņam Dzeltenais Spoks
izdevās krietn iespaidīgāks, nekā Jukumam. Ar šādu pat Rigondai būtu ko
pacīnīties.
„Tā-a!...”, Ulvita
pārakmeņoti pavērās abos metējmeistaros. Šķiet, nevienam trakojošais Eidis
neizskatījās gana smieklīgs,
„Aši slēpjaties skolas
bēniņos aiz skursten! Un bez ķiverēm galvās te vairs nerādaties, vai labāk- rīt uzsāciet mācības citā skolā.
Šoreiz tev, Jukum, žetons par koordinātēm, kaut tas nevienu neglābs.”
Gatim šķita, ka biksēs
ieskrien viena, vai pusotr pilīte. Klausīdami Ulvitai, tie steidza augšup
noslēpties.
Tobrīd no skols stūra tam
pretim iegriezās pilsēts domes delegācij ar glauniem viesiem, nākdam apraudzīt
skolu. Mēra kungs, ieraudzījis joņojam šurp tādu kā terorist dzeltenā maskā ar
cirv, pamuka aiz augumā raženās dāmas no kultūras nodaļas. Cieši ieķēries viņas
žaketē, viņš to turēj sev priekšā, kamēr kultūrs dāma izrādījās kareivīga un
slaktēja ar kuplu puķu buķet garām auļojošajam Eidim, ka laksti šķīda vien. To
bija paredzēts dāvāt skolai, lai tika kaut pagalmam. Bet Eidis nekā
neredzēdams, aizjoņoj līdz skolas stadionam, kur iepinās futbolvārtu tīklā.
„Jā-vārti! Gols!”, atzinīgi iesaucās
viesdelegāts no sport nodaļas, jau karādamies pie apmēram trīsarpus metrus
augsta koka zara. Viņš pie tā pieķēries, atlētiskā lēcienā glābdamies no skrienošā
spoka, bet lekt zemē ar negrasījās, ka nenoveļās putekļos un nenovārta ancuk.
Tā šis pacietīg pakarājās, līdz Eidi izpestīja no tīkla un tas atnesa garākas
trepes, pa kurām sportistam nokāpt lejā. Bet visplānāk izgāj kādam citam
viesim- viš izbīlī ietrausās pa pirmā stāva atvērto logu skols medmāsas
kabinetā, kurš tobrīd bij tukšs. Ar joni uzvēlies tieš uz riteņotas tahtas,
viņš aizķēr un sašūpoj skapi, no kura plaukta krita šprice taisni ar adatu
lejup, iedurdamās šam dibenā. Viesis satraukumā atspērās pret palodzi tik
sparīg, ka iztraucās ar riteņgultu gaitenī un tempā ripodams garām klasēm,
sašutis novaidēj: ”Kas notiek jūsu pilsētāā?!”
Atbalss noriņķoj visos
kaktos, bērni pieplak pie sienām, bet gaiteņgalā viš gandrīz notaranēj gar zem
skols direktori, kura tikko iznāc no kabinet sagaidīt delegācij un paraudzīt,
kas te klaigā.
„Nu man vienreiz diezgan! Atkal Jaunspoks,
kurš gan cits?!”, satvērus aiz auss viesi, kurš izrādījās neticam līdzigs
nemier putnam Jukumam Jaunspokam, šī novilka šo no braucamā.
„Skolā aizliegts rallijs ar
špric dibenā! Te nav bobslejtrase ākstiem!”, direktore ar otr roku izrāv špric
un svieda to sāņs tik sparīg, ka tā iedūrās ziņojumdēlī tieš norādē par medmāskabinetu.
„Āu, laidiet mani beidzot vaļā!”, aiz auss
satvertais vaidēj, „Es tač neesmu skolnieks!”
„Kāds vēl Ne skolnieks?”, direktore atlaida
viesi, nopētīdama uzvalku, kādā Jukums nudien nekad netika manīts, „ Tiešām
neesi mans dzimtais skols huligāns? Nu līdzigs gan-es jūs noturej par
Jaunspoku.”
„Bet, protams, es tak esu
Jaunspoks”, viš pakāpās apakaļ, atvieglot uzsmaidīdams.
„Ta, ko tu mani āzē?”, direktor no jaun
saskaitās, un sagrābus Jaunspoku aiz auss vēl stingrāk, ielingoj šo patrepē aiz
koka restotajām durtiņām, kur skols nerātneļ reizēm spiesti pārdomāt sav
uzvedīb. „Arests-vien stund! Ziņojumdēls tieš pretim, ar visiem kārtibs noteikumiem.
No metriem trim tač var salasīt? Pēc stundas atprasīšu, ko tu ir iegaumējs.
Īpaši-punktu ar aizliegum skolā skriet un skeitot, tai skaitā ar riteņgultām.
Kādi jautājum?”
„Uz mani šis viss
neattiecās!”, viesis no būra sapīcis protestej, braucīdams cietušo ausi.
„To tu gribēt gan, lai
neattiecās,” noirgoj direktore un aizcirt aiz sevis sava kabineta durvis.
„Bērni,” viesis izmisis vērsās pie skolēniem,
kuri ziņkāri pulcejās ap notikumu, „Notics nelā Pārpratums! Jūsu skolotāj,
laikam pati direktore, būs noturējus mani par kād skolnieku, sasodīts! Jūs redzat
paši- tas neesmu es. Man šai sprostā nav jatup!”
„ Kāds vēl- Ne es?”, viens
nosmēj, „Kurš te skeitoj ar gultu pa gaiten? Es mohen?”
„Un gandrīz taranej mūsu
iecienītāko direktor?”, cits piebild ar gluž vai patriotismu.
„Bet man gandrīz pārbrauca
pār kājām, lab, ka pielīmejos pie siens!”, trešs sašuta.
„Manām kājām ritig pārbrauci-
re, ku vēl švīkas uz botām!”, piebild ceturtais.
„Un kapēc lai skols noteikum
attiektos Tik uz mums?”, tiesāj Ulvita, jau paspējus nonākt lejā, „Tas nebūt
godig! Mēs ar gribēt nesodīti viznāties ar riteņgultām un piedevām vēl gandrīz
taranēt mūs direktor! Tapēc atsēdiet vien godīg sav stundiņ un prieks būs mums
visiem!”
„Es tač te nevizinos
labprātīg pa gaiteņiem,” arestants taisnojās, „Mani šausmgi pārbiedej kāds jūsu
sasodītās skolas ērms ar milzu dzelten galv un cirv. Un ta vēl jūsu trakā
medmās, vai kas, iecirta man špric di..., nu jā- dibenā.”
„Ha-ha! Tas jums noderēs pret
trakumsērgu. Mūsu medmāsa ir jaukā!”
„ Jūs, arestant, ar esat
jaukais!”
„Nu, tad izlaidiet mani ārā,
ja tāds esmu!”, viesī atplaiksnij cerīb.
„Nē, mēs to nevar. Atslēga ir direktorei. Ko
šī lemj, to sloga.”
„Ta paskaidrojiet viņai
pārpratumu, lūdzu. Varbūt šī apžēlosies, kauč arī traci sataisīju, tas ties.”
„Šis spriedums nav apstrīdams.
Direktorēm ir sav taisnīb vienmēr, tur nav ko skaidroties.”
Te, ziņkāres dzīts, izlīdis no paslēptuves, pa
trepēm lejup dipināj Jukums: „Es grib redzēt savu dubultnieku!”
Vēstis izplatās ātri. Viš nosvilpās vien,
ieraudzijs it kā sevi no malas, turklāt tik pieklājīg ģērbtu:
„Ko neteiksi- ta kā spogulī, un liekās, ka
arī man piestāv uzvalks? Omaigād, tik labs kadrs var gadīties reiz mūžā-
nobildējiet kāds mūs abus kopā!”
„Tik
ne jau tagad”, sabijās viesis, ”Divos mani izlaidīs, tad arī nobildēsimies!”
„Ko
jūs, ta vairs nebūs īstā vēstures garša. Šādi būs daudz pontīgāk,
nenožēlosit!”,
Jukums veikl iebāz roku aiz restēm, aplik tās
locītav arestantam ap kaklu un cieš piežmiedzs šo, uzmundrinaj:
”Nesaspringstiet,
smaidiet jūs ar, pašam bild labāk patiks!”
Nezināmais Jaunspoks vāri pasmaidīj, jo
izrauties no draudzīgā kampiena arī nespēj. Skolēni iemūžināj pāri mobilajos un
Ilze- pat sava vecpapa senajā „Lomo” film aparātā, kuru labprāt nereti nēsāj
līdz.
Drīz skolā parādijās atguvušies izkliedētie
delegāti un izgaismoj direktorei trakos notikumus, kuri pašiem lāgā nebija
skaidri. Direktore, atsvabnādam Jaunspoka kungu, atvainojās jo ļoti- izrādījās,
viņš esot netāla ciema skols direktors. Bet šis tikai labsirdīg pasmēj- kuram gan
dzīvē negadoties kādu nejauš iespundēt, vai sēdēt pašam? Turklāt direktoram
Jaunspokam itin iepatikusies krātiņa audzinošā jēga un viš pameklēšot, vai viņa
skolā nav līdzīgas patrepes tāda ierīkošanai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru