No rīta mozdamies, gulētāji
vēl nesteidzīg laiskojās siltajos guļammaisos. Rīta saule zaru būdu neuzkarsēj
tā, kā karstu telts. Arī Ilze bij pusmiegā dzirdējus pērkon, Jukums nē, bet
Gatiņš vēl nebij pamodies. Viņai tāpat šķitis, ka Magnuss laukā, tumsā ar kādu
sarunātos. Vai tiešām? Magnuss izstāstīj, kā no tantes par divīti nopircis
govi.
„Ha-ha, ko nu mūld?”, tie
divi apsmējās, „Īstu gov pret bleķa? Kam tev tād būt vajadzīg, ķēmarausi tu?”
„Es pats ar nezin- kam. Bet
ko man darīt, ja tante aizlaidās ar manu ietaupījum? Nost jau vairs neņēmu.”
„Nē, tu ir jucis?”, Jukums
sāka gandrīz vai noticēt „Atdot pēdējo naud nakts vidū parādībai pret liellopu.
Nu tad gan tevi apjāja, ha-ha!”
Naudas līdz nebij nevienam.
Ko kurš pie bankomāta bij atradis, tas sen notērēts jau pirms braucien.
„Ko nu? Lai nokaujam un
apēdam govi?”, Jukums lēsa.
Ilze: „Nē, vispirms slauksim
to un siesim sieru. Ta mums būs- sieru, sieru, Jāņamāt.”
Jukums: „Jūgsim govi priekšā
Circenim, lai velk mūs mājup.”
„Tā gan mēs tāl tiksim. Pēc
pirmiem desmit kilometriem mans mājlops būs pagalam”, Magnusam tapa žēl „Ne
vairs sier, innekā nē.”
„Bet pilsētā tak jabūt
tirgum? Aizvedam gov un Circen tur pārdot, tak jel būs kād ceļnaud?”, ierosināj
Ilze.
„Yo! Tu ir apsviedīg meiča!”,
Magnuss nopriecajās „Ceļamies uz tirg, kamēr agrs. Es no bada drīz sākšu
izsalkt.”
„Es- tāpat”, piekrita Jukums
„Govs ar koka moci komplektā- ko tād vietējs tirgs nebūs pieredzējs, ha-ha!”
Izlīduš no būdas, tirdziniek
govi vairs nekur neredzēj. Jukums pat sapīka:
„Kur nu ir tavs govslops, tu
nakts mistifikator? Tā jau domaj, ka sagvelzi blēņas.”
„Rō, ku govs pēdas?”, Magnuss
norādīj uz mālaino piekrasti, „Samīdītas pa virsu mūsējām. Man ķešā bij
divīts”, viņš izgrieza uz āru bikšu kabatas.
„ Nu vairs nav. Ilze ar, kauč pusmiegā, bet ko
nebūt dzirdējusi.”
„Jā, Magnijs tiešām ar kādu runāj”, Ilze
apstiprināj.
„Un rō, ku tantes benītis”,
Magnuss norādīj uz izsmēķi ugunskurā.
„Bet tu govi piesēji?”,
Jukums lūkojās apkārt.
„Tā tik vēl trūka. Taisni
gribēju, lai šā pa nakti aizvācas prom”.
„Nē, tu ir jucis?”, viš atkal
sašuta „Šitādu pirkum dabūt par divīti un ta palaist tautās? Tu zi, kādu čungur
mēs tirgū iepiķotu?”
„Ēēh, pirku vai palaidu-
jucis šik vai tā”, Magnuss novaidējies noplātij rokas „Kas lai tirgū šo pirktu
no mums? Ja nu govs bij zagta? Menti paņemtu mūs pie dziesms un- laipni lūgtum
mūsu ķurķī, tālie viesi!”
„Gan pa fikso kāds gaļas
pārpircējs paņemtu, pa lēto. Kauč pārdesmit latus ieķepotu.”
„Ēh, ko nu vairs. Vācam
Matildes un stumjam vismaz moci uz tirgu. Bet lētāk par divdesdmit šo token
neatdod, Magnum”, piekodināj Ilze „Gan kāds džeksons dēļ šī šedevra iztukšos
visu savu krājkasīti.”
„Kas mums jāvāc? Matildes?”,
Magnuss pārvaicāj.
„Tās ir guļamās paunas
austrāļu žargōnā. Mohen radies no vārda- matracis”, skaidroj Ilze.
„Ko, tu jau pabiji Austrālijā
bez mums, ka zini šamējo nevalodas?”
„Vēl ne, bet man pietiek
pastīties uz tav ķiver, kad somaiņa totēma gars manī ierunajās ar visu slengu.”
„Aha, tātad, pārfrāzējot
Evanģēlij, būtu- Celies, ņem savu Matildi un staigā!”, Magnuss improvizēj.
Uzmodinājuš Gati, šie
sapaunojās, bet zaru būdu atstāja nenojauktu- tā tur labi izskatījās un var vēl
šovasar noderēt ne vienam vien. Jau pastūmušies gabaliņ uz pilsēts pusi, kā
Ilze atcerejās savu fotoaparātu, piemirstu kaut kur ezermalā. Paskrējusi
apakaļ, viņa to atrad netāl no būdas. Kam gan negadās? Nez vai cits atradējs,
vispār attīstītu melnbalto filmiņ un kopētu bildes? Ja uzkopētu, vai viņam tās
liktos interesantas? Varbūt viš tās ieskenētu un, ievietojis tīmeklī, uzmeklētu
autoru? Mirkli pakavējusies pārdomās, Ilze pamanīj ezerā laivnieku. Viš pamāja
tai un īrās uz krastu. Hei, tas jau izrādijās čiekur Francis! Viš te makšķerējot
un apvaicajās, kā šiem gājis, vai paciemojušies pie viņa vārda brāļa?
„Ak niatradāt šo?”, Francis
vīlās, „Un prūvējāt meklēt, bet nikā? Žāl gona. Ja es kādreiz šo sozatikš,
nūteikt posveicnāš nū jumsim. Bet tu zin, par itū vītu, opmēram te, kur jyus
nakšņūj ozermolā, ir kaida teika...”
Zēni jau iztālēm sauca Ilzi,
lai nekavējās uz tirgu.
„Es vēl grib dzirdēt teiku!”,
šī šiem uzsauca „Varat tik iet. Sozatiksimies tirgū, gan es jūs panākš.”
Zēni piesēdās turpat uz
Circeņ, ko nu skries.
„Leģenda nou gara,” Francis
atsāka „Vārdskūt- opmēram pī itūs laipeņas, un tā te ir jou nū senlaikim, tikai
arvīn otjounūta, reiz simts gadūs pusnaktei nāk saimnīc dzirdināt sou gūv. Un
ja kaids gadās šai ceļā, jī pīdāvās jam gūvi nūpirkt. Šas, kurš gūvi nūpērk,
sev īmantoj pūdu noudas. It kai,” Francis pacēla gaisā pirkstu „īprīkšēj reiz
gūvs madām še bijus op tyukstūš deviņsimt treisdesmitajim. Žāl, ka navīns vairs
tū īst preceiz niatcerās. Un ar itū, vai gūv tūreiz kaids nūpircs, vai nā-ni.
Ta kai jyus, muni mozie ekstrēmist, uz tīm nākomajim treisdesmitajim, opmēram,
varat prūvēt nūvaktēt, ka zi- var polaimētīs, jyus Dievs meiloj. Vai vismaz
jyusu bērni lai izprūvej laimi, jie vēl byus jouni ij troki, ta es nesak, ka
jyus taidi poši vairs nabyusit. Bet nu, nikavēš jyus vairāk Aizejīt ne tik uz
tirg, bet uz bozneic ar- jos obas vītas joapmeklē ik miestā, kur cīmoj. Tad tu ir
redzējs miesteņ dvēsli. Un kad vīn byusat Čakciemā, nūteikt pīkāpit pī manis!”
Ilze kād brīd stingi blenza
Francī, juzdama, ka pašai bizītes ceļas stāvus, līdz ierunājās:
„F-Franci, pagaid! Tad tu ir
tis kurinātājs tai centra boltajā mājā???”
„Tai treisstāvenē uz
kolneņ?”, šas pabrīnījās, „Es gan. Tajā tokš nadzeivū muns vārdbrāls, ka tu tai
joutā?”
Ilze paskatījās atpakaļ, zēni
vēl sēdēj turpat. „Franci, tu pazīsti Pēru Gintu?!”
„Kaidu Pēru, tokš ne jou nū
Ibsen lugas?”, viš mirkli samulsa „...Ā, itū sprūgain mikrofongalv, vai?”
„Itū pošu, johambam!”, Ilze
palekdamās nodimdināja kedas.
„Tas tokš man vecs čomaks,
jičutvaimicīt! Šam reiz vecmamm te dzeivoj, nu jou mirusi. Vai šas tagad
dzeivoj Ikrītā, ka jyus ar jū zinat?”, Francis iestarojās un paīrās atpakaļ pie
krasta.
„Nu ja, ka Ikrītā. Franci,
Magnuss šonakt NŪPIRKA to gūvi no tantes!”, Ilze knapi turēj raudas kas lauzās
ārā aiz svētbijīgas sajūtas.
Francis palūrēj pār brillēm:
„Kū tu sak, žubeit? Nū kuras tantes? Vai jis jūceigs- tiešām pircis nakti gūvi?
Par kū ta jis tū nūzapircis?”
„Par divlatniek. Pats nou
gribējs, bet tante teikus, lai parād, cik i noudas, pagrābus un – prom!”
„Ar vysu gūvi aizlaidās?”
„Nē, gūvi atstāj, bet tā ar pa nakti aizgājus.”
„Tad, ta neraža”, Francis,
uzbīdījs uz brillēm cepuri, pakasīj pakausi „Gūvi piesiet vojdzej. Tagad ar tī
poši div latiņ vējā...” Tad, pamanījis krastmalas mālos govs nagu nospiedumus,
piepeši atģidās, izslējies stāvus uzsita gaisā kulakus un noaurojās:
„POLUNDRA!!! Zēni- fiks šurp, vysi pa krūmiem!!”
Zēni iztālēm nesaprazdami
lāgā, kas tur par trauksmi, tomēr lēca kājās un vieglā riksītī steidza šurp, jo
nevar tač neieklausīties veca kara dinozaura rēcienā. Neielaizdamies paskaidrojumos,
viš visus iztrenkāj pa apkaimi, meklēt Naudas Podu.
„Vai Francis nozaudēj te kād
naudas pod?”, Jukums brīnījās, pārstaigādams apkārtni.
„Ej tu sazin, kas šam
padomā”, Magnuss paraustīj plecus „Bet var jau pameklēt. Vai mums hohmu trūcis
šurpceļā, būs vēl viena- šik vai tā intresant.”
„Eu, maģisko vecīt!!”, Jukums
ieplāja Magnusam pa plecu, ka šis nolīgojās „Vai Pērs mums nepieteic uz šejien
braukt pēc Apslēptās mantas, ko?! Ha-hā!”, Jukums satvēra Magnusu ap vidukli un
cilādams šo augšā, lejā, kā salmu maisu, grieza valsi: „Šitas Francis tak būs
Pēram čoms, ko domājies, tu neattapīgais miglumērkaķ, ha-hā!”
„Mierā, mierā, Duksi!”,
Magnuss centās atsvabināt pie sāniem cieši piežmiegtās rokas „Vēl jau neesam
nekā atraduš.”
Te Gatiņš piepeš iemurminājās
no cita gala: „Es atradu kaučkād podu...
Cūcība!
Nē, tā ir cūcene!!
Heirēka!!!..”, mirkli
pārsteigumā aizrijies viš noklepojās un atsāka kliegt: „Kalimba de luna! Tas i’
pills a’nāud!!”
Viņš bija ielūkojies nepavisam
ne noslēpumainā nostūrī- tieš starp zaru būdas sienu un krūmāju. Ilze priekā
skrēja Gatim virsū kā rotveilers, nogāza šo zemē un knaibīja viņa strīpaini
sagulētos vaigus:
„Ko tu, mazais krabi, šonakt
atkal sapņoj?”
„Nu galīg neko par
naudaspodu. Mani it kā gribēj ar lielgabal aizšaut uz Mēnesi.”
Otri divi tikām izcēla
saulītē arheoloģiska izskata, ieplaisājuš māla podu ar apsūbējušām, smilšainām
monētām.
„Sevišķi milzīgs šas nav”,
secināj Magnuss „Varētu svērt kādu pudu.”
„Magnum, tas ir Tavs
naudaspods, vecīt!”, Ilze laimīga metās virsū viņam, mēģinādama šo nogāzt zemē.
„Kāds mans? Gatiņš to
atrada”, Magnuss cīnijās pretim, tomēr Ilzei izdevās vismaz šo iegrūst krūmos.
„Ir ir tous, Magnum, tu jū
pots nazinādams šūnakt nūpirki nū gūvs madāmas, jyusu žubeite jou zin itū
teiku. Ja gribat- izstāsteiš jums ar, tik uzmetīš ac, kas tis par kalumu”,
Francis notupās pie poda un izņēmis dažus naudas gabalus, notīrīj tos.
„...Āre! Jos ir Čaka
ķēniņvalsts monēts, jičutvaimicīt!”, viš pārsteigts nopriecajās, „Jie mozie,
opaleigie ir SĪKI, tai jos souc”, viš tos rūpīgāk paberzēj ar pirkstu, „Tis ir
sidrabs, ka es jums sak! Bet jie līlokie, kantainie ir BRANGI. Nu ja, tai jos
souc- Sīki ta Brangi”, Francis apstiprināj nosaukumus, kas bērnus uzjautrināj.
Un, paberzis ar pirkstu Branga gabalu, piebilda:
„Nu, itamais ir nū zelta, es jums sak! Jie vis nou nekaid surogāt. Te jums
drūšvin sonāks vairok par muzejisk vērteib. Čaka ķēniņvalsts bijusi šai opvidū.
Varbyut Čakcīmā bijus poti pils, bet Lustūzī- rezidenc, taid izprīc muižeņ.” Un
Francis atstāstij zēniem jau Ilzei stāstīto.
„Ā eM Dē, mēs gandrīz tādu
fušier būt nolaiduš, ja Ilze neaizmirstu savu Lomo un tu nepieairējis klāt ar
savu teiku?...”, zēni mēreni sašokējās.
„Un es nevarēj nekā
atkratīties no dīvainās tantes ar govi...”, Magnuss ielidināj vienu Sīka monētu
ezerā, „Kā mēdz teikt- uz atgriešanos, vai kā. Klau, vai mūsu dzejnieks Čaks
nebūs attāla atvase tiem ķēniņiem?”
„Pilneig īspejams, kapēc lai
valdnīkim nedzimtu talanteigas otvases? Bet jūs itū noudu prāteig izpētiet ar speciem,
kas zinās jos cenu. Niatdodiet pa vīglo kaidam šeftmanim par divriten! Te
metālā vien ir jou vai cik! Un nezasteidzit- tī manta nebūjojas un jos vērte
tik ij pīougs. Kaidu grasi izpārdūdit, lai arī sovai jouneibai kas tiek, bet
pītaupiet ar kū proteigākim gadiem. Par itū pūdu, ka zi var nūpirkt Bilu Geitsu
ar visu šā kantor ta sīvasmāt! Un niplātieties ar itū riņķī kotram krāmu
kolekcjonāram- tai šakāļ byus klāt.”
Magnuss: „Franci, paņem tu ar
kādu daļu, nu kauč sauju. Bez tevis mēs jau būtu bijuš gabalā, bez nekā.”
„Liekas mierā, kur es jos
likšu?”
„Ja ne citādi, kauč muzejam
uzdāvināsi.”, teic Gatiņš.
„Štruntu- muzejam, jiem nu gon ir vysa kai
dīzgan! Muzeju pažūbeles pīgoztas krāmiem, ka ne opmaiseit, tūmēr jie arvien
brēks- dū tik šurp, mums ik mūmij ir dorgums! Es jums teikš- jū mazāk tū dorgumu,
jū vērteigāki ir polikušī. Jū dzeives laiva vīgloka nū krāmiem. Laime, ka
krītnu pulku Ēģipts mūmij sovulaik nokūrām tvaikoņ katlūs- šām vismaz kalorij
doudz. Kur jos vysas tagad glabātu, cik leidzekļu tam vajdzēt? Tapēc šādas
monēts labok uzsist gaisā izsūlēs par barg noud treknim kolekcjonārim, bet
dzeivā noud lai kalpo dzīvim cylvēkim, kai jyus.”
„Lūk, tieš tāpēc tev japaņem kauč priekš
maz-maz-mazbērniem, kuri studē!”, Ilze centās pierunāt.
„Ā, tī nou slikta dūma,
žubeit! Jiem gan derētu kū īšķiņķot, lai niknapinās, dzeivi uzsākdom”, Francis
sev iegrāba saujiņu monētu.
„Tad neknapinies arī pats”,
Magnuss noņēma šam cepuri un iebēra tajā piektdaļu, pēc sava acumēra „Un šis
piecbrangu dālders vēl tev konkrēti no manis- suvenīram, tā teikt”, Magnuss
deva vēl atsevišķu monētu.
„Es gon pots sev sopelnu ar
čīkurim, bet kā lai nū jumsim otkoujūs, paldis! Varu vienig sev zelta bļitku nūkalt”,
nosmējās Francis.
„Nu kauč vai to! Būs tev
Pirmā Bļitka visā Čakciem novadā”, uzteica Jukums.
„Ja ne pat visā Eiropā!”,
piebilda Gatiņš, „Un zin, kā ar tādu ķersies? Ka nepiecopē kāda Brīnumzivs!”
„Lab, taiseisam rekordus”,
piekrita Francis „Bet kai tad Pēram klājās jyusu krajūs?”
Bērni izstāstīj vēsturi kopš
Valpurģu nakts un paši nobrīnījās- kāds Vadātājs šiem bijis piemeties, ka nav
noskaidrojuš meklēto Franci uzreiz. Bet nu gan- jādodas atpakaļ mājup pret
kalnu. Tāpēc mēģinās vēl notirgot Circeni, lai galīg nav nabags jāpamet
ceļmalā.
„Jičutvai miceit!!”, Francis
teju sapiktojās ne pa jokam, „Lob, ka esu vēl šeit, īkams jyus otkal napoveicat
kaid glupeib. Vispirms, tai saceit- meklējat zirgu, sēdēdam šam mugurā, ta
šoujat prūm bez trofejas, visbeidzūt navaicoj mun ceļu? Kurš jums vēl labāk
nūsproudeis azimutu, ja ne vecie šarlatān- Pērs ta Francis? Šagom- marš, man
līdz ar visu sovu šarabanu!”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru