Iestūmušies un salekuš uz Circeņ, šie atstāja jauko
Čakciem aiz muguras. Stūrējot stilīgo braucamo Franci pārņēm tāds prieks, ka
šis ilg mierā nenosēdējs, uzlēc stāvus uz sav sēdekļ.
Ar vien kāj viš stūrēj, bet ar dūrēm gaisā vicināj takti un
dziedāj par čiekuriem ar rūsganajām spalvām, kuri visiem krīt uz galvām.
Kad dziesm bij galā, bērni nedaudz sabijušies
par šādu rodeo uz ceļa, viņu apsauca:
„Franci,
beidz stāvus dziedāt, tā ir beistam, ne tikai tev, bet visai satiksmei!”
„Nou,
kū vibrēt”, viš atmet ar roku un pat nedomāj apsēsties, „dzīdam visi kūpā!”
Un tā ar darīj, jo kā lai tik kaskadieriskam
dziedātājam nepievienojas? Tobrīd šie brauca garām kādai lauku sētai. Saimniek,
pamanījuš neparastos braucējus un stūrmaņa akrobātiku tādā ātrumā, atlika malā
savus darbus, lai godbijīg noklausītos dziesmu. Piedziedājumā pie vārdiem „Un
man nou ŽĒĒL!”, aitas aplokā pareizā brīdī un notī pieblēja klāt savu „BĒĒ!”
Kad
čiekur tika pārs reiž apdziedāti, Francs vēl nerimās, bet nomainījis otru kāju
uz stūres, turpināj visiem ceļā vicināt sveicienus un uzsauc nupat izdomātu
pantiņ:
„Heijā,
heijā, Latveja!
Kaffeja un maffeja!
Lai ir gryut, vajag spēt
Lusteig broukt, izturēt!”
Ielāgojuš
pantu, arī bērni piebalsoj. Līdz, gana iztrakojies, Francis noteica:
„Nu
veterānam jāotvelk dvēsle”, un apsēdies vietā, atkal stūrēj, kā pieklājas.
Gatiņš
sēdēj klēpī Ilzei un tīksminājās, cik tā ir jauk braukt. Viš apcerēj, nez kā,
reiz dienās, kad būsim lieli, būtu Ilzi apņemt par sievu? Šī nudien ir ašā
meiča, kā jau dažkārt Ilzes. Njā, bet ja nu viņu noskatīs vēl arī kāds cits?
Skaidrs, ka noskatīs, ap šito brašuli puiši spietos un lauzīs šķēpus! Par tādām
pērlēm cīnās. Teofans jau noskatīj, bet tas par laim ir pārāk tāl. Ja nu šo
savajgas, piemēram, vēl kādam Magnusam? Šas te laimīgs zviln, atlaidies
aizmugur atzveltnī, salics rokas aiz pakauš, Prātīgais Zālamans tāds. Kas šam
tai galvā zem trofejķiveres īsti darās? Kauč kāds gudrnieks viš ir, lai gan
matenē man kloķi ielikt nespēj, he-he! Es vēl izdomāš, ar ko vēl šo
pārspļaut...
Drīz
Francis piebrauc mežmalā un šie pa visiem pielasīj abus maisus čiekuriem. Te
tiešām to bija daudz un lielāki, nekā redzēti citur. Īstā čiekurdruva. Vienu mais
atstāj mežmalā- to Francis savāks uz Čakciemu, atceļā ar kādu braukdams, bet
otru- iztirgos pilsētā. Jukums piedāvājās stūrēt tālāk, lai Francis aizmugur
sēdeklī atlaiž veterān kaulus, bet viš neļāvās sev laupīt simtgadīgo izdevīb
vadīt Circen un nebij arī nemaz paguris. Ilze pārmaiņai nu sēdēj klēpī Gatim,
pieturēj čiekurmaisu un tās no bizītēm atspūrušie matiņi vējā kutināja puisim
degunu. Tas šam atkal patika un viš iedomājās- ja nu Ilzi reiz noskata arī
mazliet pārgalvīgais un diezgan atlētiskais Jukums? Tas jau varēt Ilzi uz rokām
vien nēsāt, kurp vien šī iegribētu, ne Grāvēja, ne auto nevajadzētu. Nez, kāds
Juksim bijis īstais fūters? Drošvien- ne jau plānā galdiņ urbējs, ja jau tagad
strādājot par Īstu bandītu, nez kur Krievijā. Es ar savas meitenes dēļ spētu kļūt
kauč par bandītu. Nu, mohen ne pārāk ļaunu, varbūt labajiem uzreiz tā virsū
nešautu. Gan es vēl satrenēšos un izaugšu dienās par muskuļotu, draudīgu matemātiķi.
Šovasar pat sagādāšu kād boksa maisu un dauzīšu. Bet tamdēļ jau neatmetīš arī
lab mācīšanos. Matenē man japaliek klases līderim līdz pat skols beigām un-
punktum! Mohen būšu pasauls klases inženiers un tad- man pie kājas romantiskā
bandīt karjera. Tad Ilze un šās vārgie pielūdzējiņi ar dziestošajiem stroķiem
redzēs, kur reiz mazie vēzīši ziemojuš...
Savukārt,
Ilze, sēdēdam klēpī Gatim, domāj- nez, vai šam nekutin mani dredi? Atceros
skumju filmu, kurā dakters airē laivu ezerā un te šam vējš sejā iepūš
līdzbraucējas matus. Šī teic-vai, piedodiet!..., un savāc matus. Bet šas tik
pasmaid un teic- Nekas!...Tas ir, kā- nekas?! Šam vajdzēj teikt- man bij ļot
patīkam! Vai mums meitenēm gari mati doti bez nozīmes? Ilze sapurināj galvu tā,
ka dredi noplīkšķēja vien pret Gati un, pagriezusies apakaļ, vaicāj šim tieš
sejā:
„Gatiņ,
tev netraucē mani cietie mati?”
Gatiņš
padomāj- sasodīts, ku šā ir smuka tuvplānā, gribētos pat nobučot, kaut tu arī
man pa ģīmi zvetē.
„Cieti
gan tie ir, bet man tik un tā- man ir ļot patīkam!”, viš atbildēj.
Ilze
tīksmā smīnā aizgriezās uz priekšu, padomājusi- šas ir bišķ sakarīgāks par
dakteri laivā. Un ar elkon iedunckāj Gatim ribās tā, ka šis nokunkstēj:
„Ōoi!
Kas nu?! Vai man bij jāsak, ka man tavi mati nepatiktu?”
„Tad
tu dabūtu ar Abiem elkoņiem”, un Ilze iebakstīja ar otru arī.
„Ōoi!”,
nabaga Gatiņš atkal nokunkstējās, „Kā lai es izvairos no taviem Fūrijas jautājumiem?”
„Nekā”,
teic Ilze, „Mazākie drusk jāapceļ, kā nekā.” „Tas
nav godīg!”, Gatiņš protestēj.
„Tai
tik vajg!”, Francis piebalsoj, „Krietn vīri na vīn korā rūdās, bet ar nū meičām
sajem kāvīnus.”
Šķiet,
vairs nebi pārāk tāl līdz galmērķim, kad nācās apstāties šodien
jau pie otrās dzelzceļ pārbrauktuves. Karte rādij, ka šīs ir tās pašas sliedes,
tikai- krietn uz dienvidiem. Šeit tāpat slējās tornīts ar zvanu, kuru izrādās lējus
Franča sirdsmīļā Džudīte. To noskandināj zvaniķis dzelzceļniek uniformā, ar
rokera lakatu ap galvu un pagaru bārdu, tikai div reizes, bet spēcīg. Kāpēc tik
vien? Francis skaidroj:
„Rietum
Dzelzceļ korteibs rullī stāv raksteits: Ja tuvojs drezīn, ta nūzvon vīnreiz. Ja
nāk drezīn ar Īpaš nūzeimi, tad- div reiz. Ja zvona treis reiz, taitad byus
vilcīneņš ar sostāv leidz sešīm vogūnim. Bet ja vēl garoks vilcīns, tad zvonu
roun tik, cik vogūnu reibinās garom. Tas viss zvaniķim īpriekš zinoms.”
„Tas
nu gan nou lāgā, ja viš priekšlaicīg nūzvon vagon skaitu”, iebild Gatiņš, „ta
mums izpaliek vagonu skaiteišans tradīcej.”
„Tai
vis gluž nou. Reizēm, kamēr otnāk garoks sostāvs, nūzvoneits jou pusē, un ta
skaiteišan kļyust dubultgryuta, jo gribās pobeigt skaiteit zvonus un sākt
skaiteit arī vogūnus. Bet ja tiek ar obīm golā- arī prieks dubulteigs, jo nu
var soleidzinot zvonu un vogūnu skaitu. Gadās, ja rezultāt nou sokritūši ij
vairoki gaideitoj pī porbrauktuvs vīnprāteig atzeist, ka kļūdījies zvoniķs, ta
šie souc- zvoniķ zīpēs! Bet tai jou nu nou, he-he, zvoniķs švok vai kļyudeisīs,
dreizok šōferi. Bet jie vīnolg souks- zvoniķ zīpēs!, un niatstās pārbrouktuv,
īkoms jis nōkāps nū torņ, pocels obas rūkas mīra sveicīnam ta poklaneisīs uz obām
pusēm.”
„Tātad
šī byus īpašās nozīmes drezīn?”, Ilze secināj, „Kāpēc tik ilg vēl nebrauc?”
„Acīmredzūt
Rietumos nasteidzas”, teic Francis, „Pat īpašās nūzīmes transports.”
„Nez,
kas tas būs? Varbūt Ložmetējdrezīna?”, minēj Jukums.
Ilze:
„Jā, ha-ha! Ko gan šie šaus, Zaļos Cilvēciņus, kas grib uzspridzināt sliedes?”
Gatiņš:
„Vai varbūt indiāņus, kas siro gar dzelzceļ aplaupīdam vilciens?”
Magnuss:
„Tie jau sen pārpeldējuš uz Amērik, kopš šo zemi iekaroj baltu un somugru
ciltis.”
Jukums:
„Nu tad šī pati būs Pirātu Drezīn, kas panāk godīgos vilcienus un aplaupa tos?”
Gatiņš;
„Vai arī gluž otrād- Polīcijs Drezīn ar pieāķētu cietumvagonu, kas pills ar
pirātiem?”
Ilze:
„Vai arī- Ātrās Palīdzībs Drezīn un vagons pills ar trakajiem?”
Magnuss:
„Vai- Valdībs Drezīn ar prezidentiem un sūtņiem, bet vagons pills ar
apsargiem?”
Francis:
„Tiesa- valdeibs drezīnas gon te reizēm dimdin uz obi goli- gan uz Estiņiem,
gan Leišiem...Verīs, reku jou nāk...Jie tokš buys požarnīki, ugunsrūķi taidi!”
No labās puses tuvojās drezīna, kuras priekšgalā,
kā uz kuģa smailes, stāvēj brašs virsnieks ar uzskrullētām ūsām un ķīļbārdiņ,
ģērbies mundierī ar spožām pogām, tresēm, spož ķiveri galvā, kuru rotāj košas
spalvas. Tās esot no Fēniksa, tāpēc, ja tās nodeg, ikreiz pašas ataugot jaunas.
Viš parāv roktur un nokaucās svilpes, kuras darbināj rezervuārā uzkrāts gaiss-
tur tas sapumpēts ar sūkni, kurš tāpat pumpē ūden, kad jadzēš liesmas. Pašlaik
pumpis bij atslēgts un ar tā lielo sviru seši ugunsdzēsēji grieza spararatu,
kurš uz priekšu dzina drezīnu. Bet tā sev līdz vilka ar liesmām apgleznotu ūdenscisternu.
.
„Salutēsim jiem!”, uzsauca Francis, un visi nostājušies pie Circeņa mier stājā, pielik
roku pie ķiverēm un cepures. Arī septiņi no drezīnas klāja salutēj pretim un
virsnieks vēl trīsreiz parāv svilpi un 3 reiz nospļāvās. Tad pumpētāji atsāka rata griešan, ritmā
dziedādam:
„Požarnīki-
braši zēni, Pumpej ātri, nabrauc lēni,
Uzspūdriniet
sliedes jiem- Brašiem liesmu arājiem!
Požarnīki
nou vis vāji, Tālu sliežu pumpētāji,
Smeliet
ūdentiņu jiem- Skorbiem liesmu dzēsējiem!”
Dziesmai
skanot, sliedēm dunot, tie attālinajās uz ziemeļiem, un arī Circens atsāka
ceļu.
„Vai
nu kur deg, vai tiklob jis var byut arī māceibu manevrs”, apcerēj Francis,
„Gadās jiem dzēst až leišos ta igauņos- kaimiņ taipat tējai īcienījuš mūsu
čiekurus. Kamēr jie kurin patvārus, tai braļukas leiši, pīmēram, mīl
aiztērzētīs, vai aizdzīdātīs. Bet igauņ, bāliņ- aizsapņūtīs. Tokš čiekurliesmu
nadreikst otstāt bez vakts- troks vai! Kouč āzi nūliec par kurinātoj, kamēr
dzied vai sapņū. Un ja Matīss iemetās patvārī- lai Die’s otpestī! Čakciema
čiekur ir sevišķ našpetni, tapēc tieš mūsejim ir īstā skunste patvār dzēšanā.”
„Kas
tas par Matīsu tur iemetās- patvāra gars, vai?”, Ilze vaicāj.
Francis:
„He-he! Innē tokš! Tai souc vecū, sliktū ugunsgrēku.”
„Bet,
prūtams”, zināj teikt Magnuss, „Mans sencis mūrē skursteņs un krāsnis, un ta
šas bāig uzmana, lai nou spraugas, kur Matīsam izlīst.”
„Ei,
bet rīta vilcienam pie Salasciema tok ar bij viens čiekurvagons”, Jukums
atcerējās, „Šas ar nenāca no šejienes uz Igauniju?”
Francis:
„Tokš jou- manis poša laseitie. Skaidrs- bāleliņ nū reita tikuš pie čiekurkrovas
ta nu jiem tējas dzīrēs sapņi un Matīss sit augstu vilni! Myusejie dobūs
nūpumpētīs leidz pašiem Iksiem ja Kaksiem.”
Kad
pievakarē Francis beidzot iestūrēj sen gaidītajos Lustūžos, viš vēl piestāj pie
dažām mājām, kur iztirgoj lielāko daļu no maisa. Atlikumu pārmetis pār plecu,
viš atvadījās, sasisdams dūres ar jaukajiem ceļabiedriem, piekodināj citugadu
akal iebraukt Čakenē pie šā un devās savās gaitās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru