Ap pusnakt Magnuss pamodās no pērkon grāviena
un lietus šaltīm. Lab gan, ka plēve līdz! Pērkons nevilkās ilg, lietusmākoņ
izklīda, bet Magnusam uz kād laiciņ miegs bij pārgājs. Gatiņš, tas gan- pat
krāca. Magnuss izlīda no telts, noņēma plēvi no Circeņ sēdekļa, apsēdās uz tā,
atspiedās pret atzveltni, kājas izstiepis uz baļķa un rokas salics aiz galvs.
Viņu tomēr darij laimīgu lieliskais brauciens, lai arī bez meklētā rezultāta. Pagaidām
bez rezultāta. Ja nu rīt vēl ko
izdodās satikt? Spirdzināj nakts gaiss un miers pēc pērkon, bet cauri laimes
sajūtai mocij skumjas pēc Circeņa, no kura varbūt tiešām būs jašķiras. Iesaucās
naktsputns, ezerā nošļakstināj kāda ūdens radīb. Ugunskura ogles apdzēsis
lietus. Tālumā mello debes vēl plaiksnī rūsa. Varētu vēl te tā sēdēt, bet
paliek drēgn. Jalien tik guļammaisā un- čau, līdz rītam, Māte Daba! ...Bet, pag-
kas tur nāk?
No
pļavas puses tumsā tuvojās kāds stāvs. Nē, divi stāvi- viens nedaudz augstāks,
bet otrs- drusk zemāks un druknāks. Tuvāk nāc redzama saimniec, kura drīzāk
bija balles, ne zemnieces drēbēs, ar boa ap kaklu, bet kājās tomēr gumijs
kalošas. Viņa veda govi, laikam jau dzirdināt uz ezeru. Kamēr govs padzērās,
saimniec sasveicinajās un apvaicajās, kā lab ezermalā vasaras brīvdiens baudot?
„Tā
neko- esam izbraukuš jaukā ekskursijā ar draugiem, teltī vēl trīs guļ”, teic
Magnuss.
„Vai
poši uzslējāt tū šapito?”, viņa pamāj ar roku uz zar būdu, „Poreiz i, nou kū
velti telti staipeit leidz. Un kū t negul, jounskungs? Mīgs galeig nasoīt?”
„Pērkūns
uzmūdinaj, iznācu ieelpot ozonu, paklausīties klusumā.”
„Deviņ
pārkūn!”, saimniec teju sabrīnijās, „ Kī, tiešām bej pārkuns?”
„Bet vai ta ne?”, Magnusam sanāca smiekl.
„Nu-
ka jou, ta jou. Jums jounajim labok manoms. Tev, jounskungs, nabyus ībildum, ja
es uzvilkš vīnu šagu?”
„Uzvelcīt
uz veseleibām, tikai- kas tas ir šags?”, viņš tāpat saprata, ka runa ir par ko
pīpējamu.
„Nu-
mahorka, citim vōrdim”, viņa pacēla bereti un no matu sprogām izņēm šķiltavas
un pašas uztītu cigareti, aizšķīlusi ievilka dūmu un turpināj, „ Es savūs gadūs
varu kauč uz gūvs aizsnaustīs ta nemaneit, ka solna bejus. Bet jūs-
ziķerjounātne, kas var byut laboks par otpyutu pī dobasmāteites. Cik var
vislaik ekrānūs vīn lyurēt ta grouzt Pītermeitas čipsus.”
„Kas
tie par Pētermeitas čipsiem?!”, Magnuss satrūkās.
„Taipatvīn,
pīmēram- Lustyužu čips fabrīk pīder Joutrītei Čikōnei Pītermeitai. Vai,
tamleidzig. Bet klou- vai tovim vacōkim nivajg gūteņ? Itā ir ārkorteig loba, es
itū vēsi varētu pordūt.”
„Paldies,
Govsmadām”, tā viņu Magnuss piepeš nodēvēj, nevarēdams nojaust ne saimnieces
vecumu, ne izcelsmi, jo mazāk- jūnij nakts puskrēslā. Ne pēc balss, ne apģērba,
stājas vai kā cita, neradās pārliecīb, ka šī tiešām būtu īsta lauku saimniec,
„Kur mēs pilsētā liktu gūvi? Nav jau kaķis. Droš, ka nevajg.”
„Bet
nou jou ar mērkaķs, kas sātu gozeis riņķī. Varat nūīrēt kūteņu kouč kur pilsāts
nūmalē, nou pa centru dūmes parkā jogana. Skat, cik te pļavu, kur ganeitīs!”,
Govsmadāma norādij ar plašu žestu.
„Nē
jau, esmu atbraucs no tālienes un vispār, man ģimenē neviens neprot gūvi
slaukt.”
„Ak
ta nū tālīnes”, viņ pamāj galvu, „Ta prūtams, tovim drougīm nūderēs gūteņ.
Sloukt var mīreig īmācīties, yus pošim sous pīneņš, dzeivūsit kreimus po gaisim
kuldam! Ta ij varēsit dzīdot-
Ougstu laimi, prīku nū sirds vēlejam,
Bīzpīnu un svīstu virsū smērejam!”
Magnuss
pievienojās un abi klusināti, lai neuzmodinātu gulošos, nodziedāj otro pantiņ
par rozēm dzīves celiņā.
„Nē-e,
paldies, Govsmadām, par smērvielām”, Magnuss kļuva jautrāks, „Mani draugi ar i
no tāliens. Mēs visi esam no Ikrītas- dažus simtus uz austrumiem. Viņ noteikt
negribēs sev vest līdzi gūvi.”
„Ak
nū Ikrītas?!”, viņ nosvilpās, „ Pārkuns ta zēvel, tas patīs nou tuvu! Ar
outobusim, vai? Nivar byut, ka atsabroucāt ar itū šarabanu.”
„Jā, tieš ar šo. Kāpēc gan ne?”
„Tim
takš nou motora.”
„Tas
nikas, ka nou. Mēs lab ieskrējāmies.”
„Ā,
ja jums ir joudas īskrīties, ta gon!”, Madāma atzinīg piekrita, „Mēs soulaik
taipat ar šarbaniem, lobi īskrejušīs, broucām tālas verstis. Bet nu- ni jou
leidz Ikrītai! Jyus laikam trenejatīs kaidā discipleinā, teiksam- bobslejā?”
„Nē
jel, mums ir vienkārš maģiskā jouda, ar tū arī iztiekam.”
„Tjā,
var iztikt kouč ar maģiskū, kapēc ni. Gon vairs nagaidej, ka myusdīnās jounatn
ponesusīs vēl stiprāka. Nu taidim tokš uzturēt ta izslaukt gūteņu ir nieka
lieta!”, viņ uzplāj ar plaukstu Magnusam tik spēcig, ka tas nolīgojās.
„Nē, nē, tā nou mūsu sirdslieta. Jounai
paaudzei vairāk prātā tehnik, kam šodien
arī lielāka nozīm par mazo lauksaimniecīb. Bet sakiet, Govsmadām, kāpēc jūs
mēģin pārdot gūvi jaunatnei nakts vidū pie ezera, nevis pa dienu tirgū kādam
zemnīkam?”, Magnuss netika gudrs, „Tā taču nebūs zagta?”
„Kū
tu, jounskungs, esgūdeiga mātesmeita lai čieptu tik līlu lopu, kuru pēc tam tik
gryuti pārdūt? Tas nipovisam nerentētūs. Tad jou dreizok kaidu banku nūliktu uz
ausīm, bet jos arī pretmadāmu drūšas polikušas. Nou, nou zagta”, viņ pieliecās
tuvāk puisim un teica pusčukstsus, „Bet itā ir Īpaša gūteņa- taidu zemnīkam
tirgū dīnas laikā naredzēt pat ni reiz simts godūs!”
„Kas
gan šai ir tik īpašs?...”Magnuss izbrīnīts mēģināj tumsā ieraudzīt govij ko
Īpašu: „Spārnus tai neredzu. Šī tokš nelido?”
„Tis seikums, ka nalidū. Doudzas gūvis nalidū,
bet saimnīceibā tik un tai nūder. Bet ja kurš nūpirks ITŪ TE- nanūžēlos! Pat
dzejnīks jū nismādētu, lai ar nou Pegazs. Jo nākomū īspēju tik izdeveig
īpirkties pīdzeivūs moš tik tovi mazbērni.”
Magnusam
sāka mesties dīvain no šīm runām, līdz ar visu tāpat jau dīvaino šīs vasaras
pieredzi. Ērmota madām, bet govs- kā jau govs. Varbūt šī pien vietā dod ko
vērtīgāku, teiksim- benzīn, vai ar zelt smiltīm bagātinātas Jukonas straumes?
Saimniec tač neatklās, kas tā par īpašīb. Ņemt un nopirkt to gov? Ha-ha! Tas
būt pārāk dums joks. Kur mēs to liktu? Atstātu tepat, gan kādam noderētu? Tfū,
kāpēc kaučko pirkt, lai to kādam atstātu? Tai takš nebūs kāda papildus akcij,
teiksim-nopērc govi, dāvanā saņem mopēdu ar Rekārō tipa sēdekl? Skaidrs, ka ne,
ta jau māmuļai tas būtu līdz. Nu vismaz sēdekls uz govs piesiets kā zirgam
sedli.
„Bet,
Govsmadām”, Magnuss attapās „Kā jums šķiet, par KO es to gov lai nopērk, pat ja
gribētu? Šā tokš maksā, nu... tikpat cik autiņš, drošvien?”
”Skotūt-
kaids outeņš. Nabyus jou RollsRois cenā. Cik tev i noudiņ, moš soīt, kū?”
Lai
tač būt miers reiz, Magnuss pačamdijs kabatā, izvilka no tās monētu, ko atrada
1.maij rītā pie bankomāt: „Redzat, man ir Tikai divlatnieks, un tas pats
japietaupa mājupceļam, he-he!”
„Nuka
parod man tū divlatnīk”, šī ar knipi iešāva izsmēķi izdzisušajā ugunskurā,
pastiepa plaukstu, un tad, pieliekus acis tuvu naudas gabalam, centās to tumsā
apskatīt: „Kei ottēls ir uz jo?"
„Gūvs,
protams”.
„
Gūvs, prūtams, va ne. Ta maksoj par gūteņ jos tīsu, bet ceļmaizei tev byus Sova
tīsa”, viņa ielikus naudgabalu zem beretes savās matu sprogās, atstāja govi un
raitā solī devās prom.
„Ēu!...žēlīgo
Govsmadām!...”, Magnuss teju vai gribēj skriet šai pakaļ, bet- kū nu podareisi?
Nemetīsi tač ar govi pakaļ un neņemsi nost divlatnieku. Eh, štrunts par divīti-
tik un tā atrasts uz ielas. Gan jau lopiņš aizklīdīs apakaļ uz dzimto kūtiņ pie
savas saimnieces šonakt pat. Nepieredzēti muļķīgs pirkums. Ai, bet fein- lai
GovsMadāmai tiek sava artava, ka tik labi prot nakts vidū uzvest tirgošanās
teātri pilnīgam svešniekam, pie tam jaunietim, kam ne tuvu ko tādu nevajdzētu.
Nu tas i vēl skraujāk, nekā eskimōsam pārdot ledusskapi. Šis joks ir 2 latu
vērts. Pabrīnījies un teju vai apmierināts, puisis ielīda migā uz dusu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru