Magnuss atrada Pēra raksturoto
divu lielāko ieliņ krustojum ar trīsstāvu namiņ uz paugur, bet kurtuves durvs
bia aizbultētas ar koka tapiņu.
„Bet loģisk- vasarā šas te gan
sēdēs un kremēs”, Magnuss noplātīj rokas, „Bet ta jau nav tāl aizgājs, ja durs
tikai aiztapotas.”
„Provēsim uzzināt no mājas
iemītniekiem, kur atrast šamējo kuriķi”, ieteic Gatiņš.
„Tač gan viš pats arī dzīvo
tepat?”, Ilze minēj.
Kāpņ telpā pie ieejs bij 12
pastkastītes ar uzvārdiem un Gatiņš, aši pārlaidis tiem aci, priecīgs salecās:
„Rō, kur viš ir- F. FRANKO!
Rokā ir!”
Magnuss: „Tas ir tikai
uzvārds, ne vārds. Ka jel šā uzvārdu ar zinātu, būt cerīgāk.”
Ilze vēlreiz rūpīg pārlasīj
visus uzvārdus ar iniciāļiem: „Klau, šam ir jabūt īstajam. Nav šeit cita vārda
ar F.”
Jukums: „Labais salikums- Francis
Franko. Šitādam fruktam vajdzēj izvēlēties aktiera, ne kuriķa amatu.”
Magnuss: „ Nu ko- kāpjam tik
augšā. Kurš tas bi- divpadsmitais numurs? Tas jau būs trešā stāvā, apžēliņ! Būt
zinājs, ka pēc tād ceļojum vēl nāksies savā dzīvē tik augstu kāpt, nebūtu šurp
braucis. Nemū-ūžamm!”, pēdējais vārds, melodiski izdziedāts, atbalsojās kāpņu
telpā.
„Saņemies, Magnij!”, Ilze uzmundrināj, „Vēl
pēdējie metri un ģenerāls Franko tev atklās vietējo Bagātīb Salu!”
Gatiņš: „Varbūt šam viena lāde
zelta jau stāv zem gultas, ko mums iešķiebt avansā?”
„Ta es skrien pirmais”, Jukums sāka auļot atlikušo stāvu ātrāk,
„Iespundēš Franci ledskapī, savākšu lādi, aizlaidīšos caur balkon, nošļūkš pa
notekcaurul, un dzīvošu zaļi, kur nebūt tāālu Igaunijas salās." 
Magnuss: „Aha. Ka tik šas Kuresāres pili sev nenopērk. Brauksim ciemos šik vai tā, Juksis uzliks mums Dižballīti.”
Kad visi uzkāpa līdz augšai,
Jukums māksloti drebinajās pie durīm:
„D-draugi, p-piedodiet, es
tomēr pārdomāju, jo n-nespēju paveikt z-zādzību!”
Ilze šam uzsita uz plec:
„Nebēdā, Juksi, gan citreiz būsi drosmīgāks!”
Gatiņš: „Par godīgu nespēju
visus apšmaukt mēs tev izmaksāsim katrs pa 10 santīmiem no Bagātību Salas,
veicināšanas balvai!”
„Zirgi- zirgiem, bet ko mēs
īsti teiksim ģenerālim Franko?”, Magnuss gribēja zināt.
„To, kā ir”, Ilze minēja
piemēru, „Sveiks ģenerāl! Mēs šeit, fokus- pokus, esam šādi- tādi svētceļnieki-
avantūristi. Snaudošā Eņģeļa Pēra Ginta vārdā- rādi nu mums to Apslēpto Mantu!
Vai kā tamlīdzīgi.”
Magnuss izzvanījās pie durvīm,
bet neviens nerādijās: „Nav mājās. Jukums aizbiedēj. Šas caur durīm būs dzirdējs,
ka Juksis grasās šo spundēt ledskapī, un nu pats aizlaidies pa notekcaurul. Jo
kurš īstens kuriķis gribēs salt lediniekā pie pārtikas?”
Jukums: „Tamdēļ jau ledskapim
jabūt siltam un bez pārtikas, lai būt piemērots spundēšanai.”
Gatiņš: „Varbūt kuriķs nu
aizlaidās ar visu Pēra sasolīto mūsu zelt lādi un tagad zaļ uzdzīvos kaučkur
Igaunijs salās?”
Ilze: „Skaidrs- šas sev tagad
nopirks to Kuresāres pili. Brauksim pie šā ciemos šik vai tā, lai uzsauc mums
Dižballīti.”
Bērni pakāpās pusstāvu lejup un vēl pakavējās
pie kāpņ telpas loga, vērodam pilsētiņas namu pagalmu un pārdomāj- kur gan vēl
meklēt kurinātāju?
Te augšup kāpa kāda kundze un
bērni apvaicajās šai- vai Francis nav nesen redzēts mājās?
Kundze nespēja atcerēties kādu
Franci, kas te dzīvotu.
„Jūsu mājas kurinātājs tač ir Francis?”,
Magnuss nezaudēj cerīb.
„Ak kurinātojs, pareiz-
Francis, lāgazēns jā gon, bet jis jou šeit nimaz nadzeivo, tik zīmā kurin.”
Gatiņš: „Bet kas gan ir
F.Franko nū divpadsmitā dzeivokļa ?”
„Tā jou asmu es- Fanija!”, iesmējās
kundze, „Bet Francis dzeivū kaučkur loukūs, kur tieš, dīmžāl nimācēšu jums
teikt...Bet, pog! Prūvēsam jam uztelegrafēt- ja nu jis gadejumā šūdin vondās pa
pilsāt?”
Fanija izvilka no somas neliel,
spožu taurīti- tā saukto angļu radziņ, jeb korneti un pavērs to laukā pa log.
„Jis pazīst jūsu toures
skaņas?”, Ilzei tapa interesanti.
„As jam ziņūs ar Morzes ābec”,
un Fanija sāka pūst īsākus un garākus skaņ signāls pār pilsētai.
„Kā itū var saprast, ko jūs
nūtourēj?”, Jukums vaicāj, kad Fanija beidza telegrafēt.
„Lyuk, poskaidrūs jums po
burtam, muni mozie ekstrēmisti”, un Fanija atkārtoti ar muti nosvilpoj ziņu, ik
zīmi
paskaidrodama Tas izklausijās
tā:
-..--.(sākas pārraide) ..-.(F)
.-.(R) .-(A) -.(N) -.-.(C) ..(I) .-.-.-(komats) -(T) .(E) ...-(V) ..(I) –(M)
.(E) -.-(K) .-..(L) ..-..(Ē) --..—(izsaukum zeime) .-.-.(pārraides beigas).
„Un Francis šito sapratīs?”,
Ilzei likās neticam.
„Simt punkt, ka soprateis, ja
vīn byus dzirdejs”, Fanija bij droša „Morzes ābec te jozin kotram, kurš vēlās
byut iztālēm sozināms, dzirdameibs rūbežās.”
„Bet kam tad ir mobilie
telefoni?”, Jukums netika gudrs par šādu arhaismu.
„Kaidi vēl telefoni, mobilais
tu jūks, ha-ha!”, Fanijs tante uzjautrinājās, „Latvejs Mežūneigajūs Rietumūs
nou nikaid telefon. Varbyut lob, ja starp pogastmājām ir, ar jīm ij gona!
Tapeic moza tourīt vai švilpe reizām nūder.”
„Ak tāpēc mēs šaipusē dažreiz
dzirdēj dīvainos touru un švilpju signāls?”, Magnusam tapa skaidrs „Un ja
kādreiz saplūst vairākas ziņas vienā jūklī, kū tad?”
„Tik biež jou nasignalizej,
vai arī pogaid, kad vīns opklust. Porasti jou, kad īvajagas ūtra, īt ciemūs
taipat, kū ž tu doudz ar tourēm sorunāsi.”
„Francis taču nebūs tālu prūm,
ja kurtuvs durvis bij aizbultētas ar tapu?”, Gatiņš cerēja.
„Tai gon nou īsas prūmbyutnes
pazeime, durs te naslēdz. Skat!”, Fanija atvēra savas neaizslēgtās durvis.
Vīlušies, bet pateikušies par
palīdzīb, bērni vēlreiz pārbaudīj kurtuves durvis, pamīņājās ap māju, vaktēdami
kurinātāju, pastaigajās pa tuvāko apkārtni, bet kurtuve arvien ciet. Laikam gan
ir prom laukos. Šie nolēm noripināt lejup līdz pilsēts ezermalai. Varbūt
jāpārlaiž nakts pie ezer, un gan rītā, kurš ir gudrāks par vakaru, nāks kāds
padoms?
Apmetušies krastmalā pie
laipiņas, šii izpeldejās. Ūdens silts, tāds pats, kā Hohman dīķī. Upes krāces
viņnakt laikam bij nedaudz vēsākas, bet tad jau dzīslās ritēj ballītes
iesilums. Šķita, varētu vilkt uz negaisu. Nometnieki salasij krūmos zarus un
uzslēj no tiem būdu, kurai pāri pārvilka plēvi. Tad tie sakūr ugunskur, katliņā
uzsildij poļu pildītās pankūks un piedzēr klāt termosos līdzņemto čiekurkaltes
tēju, kas izrādījās vēl pietiekoš karsta. Magnuss skumīg nopūtās:
„Eh, ja rīt
neatronam vietējo Franci, ka zi, nāksies šķirties arī no Circeņ un braukt mājup
ar stopiem.”
„Kapēc ar stopiem?”, Ilze
brīnijās, „Tev Pērs pieteic atstāt moci te, ja neatrod Franci?”
„Tas ir..., nē- mums takš
Circens būt jaatstāj te Jebkurā gadījumā- atrastu mēs Franci ar Apslēpto Mantu,
va nē, kā es to neiedomajos agrāk?”, Magnuss attapās, „Jo apakaļ ceļš takš
vedīs tik pret kaln, lōģisk.”
„Bļāviens! Paties, kā mēs to
neiedomāj?”, Jukums iesita sev plaukstā dūri. Izskatijās, ka viš pat ļot saskum
un pārejie tāpat, „Aizstumt pret kalnu līdz mājām...”, viš nogrozij galvu, „tas
nou reāl. Bet- ja nu nostopētu kravinieku, kas paķer līdz arī moci?!”
„Mazas izredzes”, lēsa Gatiņš,
„cik gan līdz Ikrītai jabrauc tukšiem kravniekiem, kas apstāsies un vēl vedīs
līdz šito, kā Francis teic- šarabanu, vai? Ta ar ko šo tur iekraus? Tā mēs
nonīks uz šosejs.”
Jukums: „Nebūtu jau tik smags,
pa vairākiem ieceltu. Šķiet, šas nesver pat simtu.
Mahnuss: „Vai uzstumtu pa
dēļiem! Bet...nu, jā, kas tev vedīs.” Jukums: „Ta mohen šo svinīg nokurinam
ugunskurā?”
Gatiņš: „Aha, ar visām riepām
un ādām, lai smird?”
Ilze: „Da kāpēc kurināt?
Vismaz atstājam šepat vietējiem sīčiem, lai vizinās.”
Magnuss: „Protams, tā būs
jēdzīgāk. Noliksim to pie neatrastā Franča kurtuves ar vēstul, ka mēs te bijām.
Pārāk šedevrīgs, lai nokurtu. Pat zinātnieka roka klāt pielikta, turklāt ar
ģeniālu ķīmij, kā nekā.”
„Njā, tā i gan”, apcerīg
piekrita Gatiņš un pavērās ainavā, „Bet ilg gaišs vēl turās. Necik ilg un Jāņi
klāt, ko?”
„O, jā”, Magnuss atžirga,
„Uzdziedam kād Līgo grāvēju?...He, bet kurš zin kād jēdzīg dainu?”
„Tik ne to par- sieru, sieru
Jāņmāte. Pavisam piegriezūsies jau”, Ilze iebilda.
Jukums: „Kas tev piegriezies-
Jāņmuteres „sieru-sieru” esi atēdusies uz mūžiem?”
„Nē, tas pants piegriezies,
visur vienmēr to tik maun. It kā nevarēt atvērt dziesmgrāmatiņ un ieskatīties,
kas vēl tur nodziedams. Bet siers, kā tāds= OK, to varu ēst kauč bez maizes.”
„Jā!”, Gatiņš tīksmi piekrita,
„Un vēl JāņMuteres sviestu-sviestu uzsmērēt.”
Magnuss: „Ko nu māk, to nu
maun. Bet mēs var uzdziedāt, piemēram- čipsus čipsus, Pēter meita!” Un šie
sacerēj un nodziedāj šādas līgotnes:
„Kraukšķus kraukšķus, Pētermeita, līgo,
līgo,
Tev
bij vagās kartupeļi, līgo.
Dodi tēju vecais Franci, līgo, līgo,
Tev
deg čiekurs patvārī, līgo.
Saki, Pēr- kur Īstais Francis, līgo,
līgo,
Kāpēc šas te nadzeivo?, līgo.
Rādi mantu Fanij’s tante, līgo, līgo,
Kur to kurinātājs slēpis?, līgo!”
Kad ugunskurs izplēnēj, paguruši no garā div
dien ceļa, līgotāji iekužinājās guļammaisos un saldi aizmiga zaru būdā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru