24.nodaļ: ĒrmBraucēji & UpesNēģeri

Magnuss strūklakā pie bankas nomazgāj apspļauto seju un visi devās uz parku pēc braucamā, taču tobrīd pamanīj tur tuvojošos pašvaldībs policijs patruļu. Viltnieki tūlīt metās plūkāt jau tā īsi nocirpto mauriņu. Vēl ātrāk šos pamanīj izbrīnījies sētnieks: „Ko ta jūs te plūkā??”

 „Mēs ir komunāldienests, īsinām mauriņu”, Gatiņš paskaidroj.

„Bet zāle tak ir svaigi nopļauta”, sētnieks nebeidz brīnīties.

„Bankas šefs sagribēj, lai noplūkā to ar rokām, tā mauriņš izskatoties dabīgāks”, teic Magnuss.

Ilze: „Tā, lai it kā aitas būtu nograuzušas. Tagad baigi modē viss it kā dabīgais.”

„Tas gan jā”, sētnieks sprieda,  „Ar bankas šefu un modīgajiem vispār sierā var saiet- tādiem bez mitas un vajdzībs iegribās arvien ko jaunu- lai būtu tāpat kā visiem citiem naudīgiem, tik vēl bezjēdzīgāk. Bet vai varētu piebraukt jūsu transportu pie šefa pieminekļa? Man vajadzētu pakāpties, lai to nomazgātu- nevar tak šefa galva putnu aptaisīta rēgoties klientiem par apsmiekl.”

Tobrīd jau pienāca arī patruļa izdibināt- kāpēc transports iebraukts parkā?

„Mēs ir komunāldienests, mazgāsim šefam aptaisīto galvu”, taisnojās Jukums.

„Labs ir- mazgājiet, mazgājiet šefam galvu”, policisti apmierināti noņurdēj un, pielikuši roku pie cepures, devās tālāk.

Kolīdz sētnieks nomazgāj pieminekli, tā brīnījās, ka „dienests” jau pošas prom: „Vai ta mauru vairs neplūksit?”

„Šeit jau diezgan darīts”, teic Ilze „Mums vēl jānoplūc bankas šefa piemājas mauriņš.”

Sētnieks noplātīja rokas vien: „Ar tiem modīgajiem tā ir- es jau jums teic.”

Pārvarējuš pusi Melnās Piektdienas, laimīgie ripināj lēnā, biezā autostraumē ārup uz lielpilsētas otru malu. Kādā krustojumā pie luksofora šiem abās pusēs piestāja jaunieši ar neparastiem, paštaisītiem velospēdiem. Tie bija pārmetināti no vairākiem rāmjiem krustu- šķērsu. Cits bij ļoti garš, cits ļoti augsts, cits platāks uz trim vai četriem riteņiem, cits ar ļoti garu priekšas dakšu, cits- ar pakaļējo. Ko nenoskatīties!

„Kalimba de luna!”, viens no braucējiem draudzīgi sveicināja Circeņa ekipāžu „Jums ir foršs frīkbaiks!”

„Kas ir frīkbaiks?”, Gatiņš nezināja.

„Nu tas, ar ko brauc frīkbaikeri”, teic cits no šiem.

„Tas ir paštaisīts vilaspēds”, paskaidroj trešs,  „paši nezin, ka braucat ar frīkibaiku? He-he, jūs tiešām esat īsti Frīki!”

 „Vēl frīkīgāki par mums!”, ceturtais piebildis, pacēla gaisā īkšķi.

Bet tad iedegās zaļā gaisma un velosipēdisti nogriezās citā ielā. Circeņbraucēji pēc kartes nekļūdīg izbrauca no Dūzenes un tās pievārtē tūliņ apēda Finierciema trofej pusdienas. Spriedze, braucot caur lielpilsētu, maldoties superbankas labirintos un cīnoties ar vietējiem pirātiem, bij uzdzinusi izsalkumu. Nu draugi atkal atviegloti ripinājās pa klajākām ārēm. Vējiņš, plivinādams drēbes, čaukstin kabatās tik padaudz naudiņas, cik vienkāršiem bērniem nekad vēl netika čaukstējis. Magnusam gandrīz sagribējās uzdziedāt ko par naudu, bet galva arvien zumēja no piedzīvotā un nevarēj neko piemērotu atcerēties. Necik vēl tālu pabraukuš, kā jau platās šosejs malā stāvēj div mundierēti vīri un jau iztālēm māja Circeņtransportam ar svītrotu zizli. Magnusam no šīsdiens kavēkļiem nupat iebangojās galvā.

„KAS tas tāds vēl?!”, viš sapīcis pārvaicāj, cerībā, ka redzamais izrādīsies kas cits.

„TAS ir policij”, apstiprināj Ilze „Un šoreiz neizskatās no finier.”

„Pupu mizas un galda mārrutki- mums tagad ir naud, ko samaksāt jebkādu sodu, ja kas!”, Jukums nebēdāj.

Apstādinājuš Circen, policisti pat pajūsmoj par to.

„Jums nu gan ir mierlaiku vāģis!”, teic viens no šiem.

„Tas jau ir pirmais koka Hārlinš!”, atpazina otrs.        

„Nebūs vis, Hārliņi rūc daudz skaļāk Jo īpaši vecie”, tā pirmais.

„Šam takš nav motora”, paguris piebilda Magnuss, jau sniegdams apliecību pirms tās uzprasīšanas.

„Kā, nav motors?”, paņēmis dokumentu, pirmais izbrīnā noliecās apskatīties zem baļķa, „Te satiksmes biežņā nevar izšķirt- kurš ko rūcin. Ar ko ta šas darbojās?”

„Ar Gravitācij. Mēs vislaik tik ripo lejup”, Gatiņš pavicināj ar roku lejup virzienā.

„Ak šitā, tad jau tas ir samopals?”, otrais arī pieliecās mocim tuvāk.

„Nekāds samopals”, pirmais noglāstīj Riča gludos lāpījumus „Pats garāžā šitā koksni kopā nesalaidīsi. Es tev sak- šas ir vismaz Indiāns, ja ne Hārliņš.”

Magnuss: „Tas tok ir vienkārš Circens.”

„Kas gan tā par marku?”, pirmais bija neziņā.

„Es tok teicu- samopals!”, nerimās otrais.

„Uzskatiet kā labpatīk, vāģis mums labs šik vai tā”, teic Ilze.

„Lai nu, vāģis labs, tas tiesa...”, pirmais apskatījs Magnusa apliecīb, sarauca pieri: „Bet kas šīs par tiesībām?? Tās ar ir samopals?”

„Nebūs vis”, secināj otrs, pagrozījis otrād Magnusa darināto dokumentu „Tas ir tipogrāfijs darbs tomēr.”

 

Kā nu ne, Magnuss bij rūpīg pacenties-  senā pastkartē ielīmējis savu ģīmetni ar visu ķiveri, ko nobildējs mobilajā, un ar pildspalvu, bet visai glīti ierakstījis:

„TIESĪBS. Magnuss Upesnēģers drīkst rullēt ar savu veluciperu CIRCENS.”

Viņš pat tika noskaidrojis  no Jukuma audžutēta, kādām ir jabūt moča tiesībām.

„Mocim jabūt A kategorijai”, policists Tedis izsmeļoš paskaidrojis.          Atradis tieš piemērotu uzrakstu „A kategorija LV-A005747” uz olu papīra kastītes, Magnuss to izgrieza un ielīmēj savās tiesībās. Un uzraksta otro, ciparoto daļu, drošībs labad uzkrāsoj arī uz Circeņ numurzīmes. Nostrādāts teicami.

„Uzskatiet, kā labpatīk, man tiesībs ir labas šik vai tā”, Magnuss lepojās.

„Hm, laikam jau labas diezgan”, pirmais beidzot piekrita un, vēlreiz tās aplūkojis, te priecīgi iesaucās: „Bet vadītāj! Vai tu gadījumā nav mans radnieks?! Pirmoreiz redzu vēl kādam manu uzvārdu!”

Magnuss izlasīj uz formastērpa uzšuves tiešām Upesnēģera uzvārdu un izbrīnā paraustīj plecus: „Es ar nezināj! Kas gan viss neslēpjās šai pasaulē...”

Otrais arī vēlreiz nogrozīj pastkarti: „Ārkārtīg neparasta apliecīb, man patīk. Kur tādu izdod?”

„Mūsu Ikrītas Tipogrāfijā”, teic Magnuss.

„Ak Ikrītā? Jums tur vēl īsta laimes saliņa saglabājusies ar tik teiksmainiem dokumentiem”, slavēja Magnusa uzvārdbrālis „Kauč visiem būtu tādas apliecībs- tas vien jau uzlabotu omu gan vadītājiem, gan policijai un uz ceļiem problēmu vairs nebūtu.”

„Bez šaubām”, Jukums piekrita „Tāpēc jau mēs esam tik labdabīgi braucēj. Ja jūs ar vēlās skaistus dokumentus- brauciet pie mums, mēs tos nodrukās Jebkādai gaumei!”

„Paldies par tik vērtīgu uzziņu”, nopriecajās otrais un atdeva pastkarti,  „mēs noteikt nomainīsim sev jēdzīgākus dokumentus, kolīdz gadīsies nokļūt jūsu jaukajā pilsētā.”

„Ieteiksim tos nomainīt visam mūsu polīcijs iecirknim”, apņēmās policists Upesnēģers.

„Bet nu, iestumiet mūs lūdzu kārtīg, lai nekavējamies”, Gatiņš uzaicināj „citād man ir sajūta, ka šovakar varam vēl nenokļūt līdz mājām.”

Un patruļa iestūma Circeņa ekipāžu tik sparīg, it kā tie tūlīt laistos no kalniem, kas bija ceļā uz Čakciemu.

„Ūūū-uhh!!...”, tie visi seši iesaucās.

Drīz pie stūres Magnusu nomainīj Ilze: „Ha-ha, Magnus Upesnēģeri, tu tāds! Kur tu ņēmi tādu uzvārdu??”

„Darinot savas tiesībs, es rakos pa vecajām aploksnēm, vai uz kādas neatradīsies marka ar valsts ģerbon, ko ielīmēt doķī, lai oficiālāks paskats. Tādu marku neatradu, toties uz vienas bij UPES NĒĢIS, ko ašumā pārlasījos par Upes Nēģeri. Tā ar iedomajos- šas būs mans uzvārds apliecībā, ja nu kādam ceļā sabuktēju autiņu vai kā, lai mentenei nojauktu pēdas.

„Bet redz- tikām cauri ij bez ģerboņ, toties uz menta uzvārdu gan tu trāpij, he-he!”, nosmēj Gatiņš.

„Magnums bieži uz kauč ko Trāpa!”, Jukums trāpīg piezīmēj.

Vietām šosej atkal pietuvojās Daugavai, vezdama caur zvejnieku un plostnieku ciematiņiem ar niedru jumtu namiem, ar laivām, tīkliem, bojām un enkuriem pagalmos. Bet tad pienāca krustojums, kurā ceļzīme norādij braukt uz Ikrītu apkārt gar Daugavmalu, jo taisnais ceļposms cauri mežiem slēgts remontam.

Turklāt izskatījās, ka kritums lejup turpinās tieš apkārtceļā, nevis pa taisno. Šo posmu gar krastu tālāk stūrēj Jukums. Gaisā smaržoj kūpinātas zivis, atkal rosinot ēstgribu. Nu ceļotājiem netrūka savas naudas un piestājuš pie kādas āra virtuves, šie iestrēba brīnumgardu upjuhaizivs zupu.

„Vai jau haizivs atpeldējušas līdz pat mūsu krastiem, vai arī leiši tās tirgo?”, tie interesējās.

„Pēdjā laikā tās biež iepeld līdz mums”, stāstīj zvejnieksieva,  „jo sevišķ, kad leiš viņā krastā sāk dziedāt, nu tad skan pāri ūdensklajumiem līdz pat mums un atnāk arī lieti ar visām haizivīm. Vakar vakarā braļukas atkal rāva vaļā ar visu akordeon un kontrabas, tā arī pusnaktī pērkons klāt visā Latvijā. Tā, lūk, zupiņā ir gluž svaigs šārīta loms.”

Magnusam trīs draugi katrs atdev pa 50 santīmiem- par to divlatnieku, ar ko govi pircis. Bet par nakts tirgošanās pūliņiem vēl izmaksāja arī zupas šķīvi.

Gardi paēdis un atzvēlies aizmugur sēdeklī, tālākceļā Magnuss atcerejās septīto un astoto pantu no dziesmas par Poļu Namu un dziedāja par panu, kuram netrūka riktīgas poļu naudas.

„Tajā dziesmā kaut kur arī svilpa”, atcerejās Gatiņš,  „man baigi patīk, kad vīri dziedādami tur svilpj.”

„Jā, kas tāds tur bij”, neskaidr atcerejās pats dziedons, „Pans laikam negribēj, ka šā namā svilpo tāpat vien un pieprasij par to naudu.”

„Pareiz- par to ir jāmaksā”, Jukums apstiprināj, „Es ar negribētu, ka viesi manā istabā švilpo tāpat vien.”

Kad ceļš pagriezās uz iekšzemi, Jukumu nomainīj Gatiņš. Pret pievakari viņi iebrauca Tīģerciemā.