Te Magnuss iesita sev ar plaukstu pa pieri:
„Jaunspok! Vai tavs pafūzis
un citi policist darbā nēsā uz pieres uzlīmētu ģerbon, vai ko tādu?...”
Neviens neatcerējās ko tādu
redzējis.
„Tā jau man arī likās, ka šie
nes mūs cauri, sīkie liliputu ņergas!”, sirdījās Jukums.
Paskatoties atpakaļ, viņi
Circeni vairs tur neredzēj, toties redzēj ko interesant: Fidela un Brekša
policijs auto tobrīd piepacēlās augšup un uz četrām kājiņām ietipināja meža
sānceliņā. Tūlīt draugi metās atpakaļ, izspiegot viltniekus.
Izrādās, šie mežā, liela koka
žāklē, pāris metrus virs zemes bija ierīkojuši sev namiņu. Tepat piestumts arī
Circens, bet policijs auto izrādījās no finiera būvēta un ar guašiem uzkrāsota,
viegli pārnēsājama butaforij, ko no neliela attālum mūsējie bija noturējuš par
īstu. Tik nav saprotams, kā šie bij pagājuš tai garām gluž vai degungalā,
nepamanot acīmredzamo blēdību. Lakam tobrīd bij pārāk sašauti par zaudēto
veluciperu, ka sīkumus nepamanij.
Breksis un Fidels, pienācējus nemanīdami, savā
štābā sarunājās.
„Lai fīniers par stender!
Šitā viltuspolicistu afēr laikam neies.”
„Njā, tikai fīnier kravas
auto vien brauc- vai mēs vīspār prastu piesieties rūdītiem šōferiem?”
„Aha, tādu tik apturēsi, šas
mūs ātpazīs un nopērs kā raibus jēnotus.”
„Vienīgie, kas uzķērās- kauč
kādi skolnieki, un tie pāši bez naudas. Tas nekur nēder, lai fīnier āzis par
dārzniek!”
„Priekš kam mēs vīspār ņēmām
to jocīgo koka ķerru, ja šai pat mōtora nav?”
„Nekas- to šie vīsmaz gribēs
atdabūt un ātnesīs kouč piecīti.”
„Uz kūrien gan šie nesīs, uz
ciem polīcijs iecirkn īstajiem mentiem? Vai mēs vēl stāvēs savos ākstu kostīmos
uz ceļa, šos gaidīdam?”
„Tjāa, tas gan laikam tā
ir...Nu, tad īznomāsim to ķerru? Brauciens no Fīnierkalna maksās, nu- kouč vai
piecus santīmus. Pa čētri gribētāj nobrauc dēsmit reiz un skat- mums kātram jau
lātiņš ķešā!”
„Tu tak ir ģēnijs, Fīdel! Bet
vēlāk ņemsim jou dārgāk, lai sākumā atrakcij kārtīg iepatīkas.”
„Pietiks klausīties blēņas”,
Jukums nočukstēj, kad spiegotāji bij brīdi klausījušies zem būdas, „Ņemam
Circen un stumjamies prōm.”
„Pagaid”, iebilda Ilze „Tā to
štelli neatstāsim. Aizkrampejiet kāds klusi štābam durvis.”
Viņa izvilka no savas tamborētās,
raibās somas aptieciņ. Praktiskai meitenei ceļā pagādāts viss nepieciešamais.
Atvērusi pudelīt ar briljantzaļā spirta šķīdum, jeb tā saukto zeļonku, viņa
iemērc tajā firmas „ob” vates zīmul, jeb mērcejamo flomāster un ar lieliem,
glītiem burtiem uz finiervāģ viena sāna uzrakstīj:
FINIERA POLICIJ.
Un otram sānam pāri uzvilka div sakrustotas
dakšas, kā blēdības simbolu. Blēži laikam samanīj lejā kād rosīb un štāba logā
parādijās majora Fidela galva. Nemaz nepamanijs, ka aizmirsis pielikt savu
mākslīgo bārdu, šas pārsteigumā iesaucās:
„Ūja, kā gan jūs atrad mūsu
polīcijs štābu?! Jau tik ātr ātnesāt mums sodanāud?”
Logā parādījās arī kapteins
Breksis, tāpat aizmirsis uzlikt joku brilles ar lielo degun un ūsām:
„Ak tad tomēr nēgribējās
kājām iet, tā ūzreiz nāud atradās pašu kābatās, he-he?”, viš ironisk nopriecajās.
„Draugi policisti, mēs
atsvaidznājām krāsojum jūsu finier amfībijai”, Ilze norādīja uz savu mākslasdarbu.
„Es jums gan!”, Breksis
draudīg vicināj negludo zizli „Pātruļ vāģi par amfībij saukāt?!”
Tad pamanījuš Ilzes veikumu,
tie saniknojās vēl vairāk: „KAS to pastrādāj?! Jūs āprakstij valsts ōpertīvo
transport?? Tūlīt jūs vīsus arestēsim!”
„ Jā- piesiesim pie kokiem
mežā, kamēr jūsu vecāki ātbrauks ar lielām sodnaudām. Rāudādami ātbrauks! Major
Fidel, cik liela ir skāde, kā domā?”
„Tūkstot vīsmaz! Pīlnig jaun
Volvo saķēpājuš, sīkie hūligān!”
Šie metās jau ārā uz aresta
darbiem, bet palika vien nograbinām aizkrampētās durvs.
„Tūlīt jūs izlaidīsim, lai
varat ievākt ārestantu ražu”, Jukums pakāpās un atkrampējis durtiņas, pats līda
iekšā, „Sieniet nu mūsu palaidnīgās rokas, to negodam esam pelnījuši.”
Mazie policisti, sapratuši,
ka neviens te vairs īsti nebaidās, ar visām virvēm rokās atkāpās būdiņas
dziļumā. Tajā ielīda arī pārējie. Magnuss viegli palēkāja pa grīdu, apsvērdams,
vai būda nenovelsies zemē.
„Bet, draugi policisti, jūs
tokš nav tie paš, kas uz ceļa?”, Gatiņš it kā izbrīnījās „Vai arī aizmirsāt
uzlikt bārd un ūsas?”
Breksis pataustīj sev degun,
paskatijās uz gald, kur nolikti atribūti, bet vēl nezaudēdams apķērību, dobji
norūc:
„Ē, liliputu polīcistiem Neaug
bārda un ūsas. Mēs tās nēsā tikai pātruļās, lai braucējiem būtu lielāka bijīb
un turētos kārtīb uz ceļa!”
„Mums jau ir bail arī bez tā.
Ļaujiet mums jūs vismaz piekukuļot, lai nav jānīkst piesietiem pie koka!”,
lūdzās Magnuss un, piegājs pie kapteiņ, norāva šam paštaisītos karton uzplečus:
„Tev nebūs lāga ceļniekus pārāk bargi sodīt!”
Nu izbijušais kapteins
satrūkās: „Tik nēdariet mums pāri, tad mēs jūs nēsodīsim!”
„Ņemiet arī mūsu māšinu, ja
gribat!”, piedāvāj majors.
Jukums arī šam tūlīt norāv
uzplečus: „Neesam jau urloni. Tikai lāga ceļniek. Varat teikt paldies džekam no
Svētdienskolas un Ilzei”, Juksis pamāja ar īkšķi uz viņu pusi, „jo man viņu
klātbūtnē ir neērti pārāk dusmoties.”
„Citādi gan jums katram
pienāktos pa desmit pendelēm un simts knipjiem pa jūsu finiergalvām!”, Gatiņš
piemetināj.
„Pāldies tev, Džek un Ilze no
Svētdienskolas par lābvēlīgo ietekmi!”, viltusliliputi godbijīg paklanijās uz
viņu pusi.
„Tomēr- Sodakukuli mēs
ievāksim”, Ilze uzmeta aci galdam, kur stāvēja dažas sviestmaizes, divarpus
litru kvasa pudele un pat rosols plastmasas traukā ar vāku, „Varbūt tas bij
paredzēts jums dežūrai, bet mums vēl ilgāks ceļš priekšā”
„Un doma par gaidāmo izsalkum
mūs var saniknot jau tagad!”, Jukums draudīg atgādināj.
„Ņemiet līdzi, ko tik grībat
un mielojaties uz lābsirdībām!”, Breksis atvēlēja „Mēs varam nodežūrēt ātlikušo
darblaik arī badā, nav jau mājas tālu .”
„Labāk gan vairs
nedežūrējiet”, ieteica Magnuss „Sakiet jūsu komandieriem, ka bandīti sabojāja
jūsu auto un formastērpus.”
„Augstākais komandiers šai
štābā ēsmu es”, ieņēmis miera stāju majors Fidels svinīg raportēj, „Par
kļūdīšanos ar soda sankcijām, ar šo brīdi atstādinu kāptein Breksi no amata,
bet pats- pēnsionējos. Pāsludin šo dārb dien un arī nākamās par slēgtām uz vīsiem
laikiem.”
„Un kas jums tās par
uniformām?”, Ilzei interesēja.
„Tās ir skolēn fōrmas, no
mūsu tēta bērnībs”, Breksis pastiepa savas žaketes malu „Ar tādām spožām pogām,
smūkas, va ne?”
„Smukas, jā. Pie tam jūs esat
arī brāļi?”, Magnuss iesmējās, „Asprāši gan! Dienestam beidzoties vēl uzzīmējiet
sev ordeņus par asprātīb.”
„Bet- šitādas asprātībs gan
vairs neatkārtojiet!”, piekodināja Jukums „Mēs te varam vēl braukt garām ne
reiz vien, un tad ziniet- pendeles un knipji būs spēcīgi.”
„Atgriezīsimies ar
finiervedējiem, tie nopērs jūs, kā raibus jenotus!”, Gatiņš piedraudēja.
„Tad no jūsu finierauto un
sprunguļa zižļa sakursim ugunskuru un uzsildīsim sev jūsu pusdienas!”, piebilda
Ilze
Nedarbnieki nosolījās būt
krietni un pat aicināj iegriezties štābā ciemos citreiz. Tā šie šķīrās visnotaļ
draudzīg. Brāļi palīdzēj izstumt Circen uz šosejs un sprieda, ka savu finiera
auto vajadzēs uzbūvēt uz tamlīdzīgas šasijas, lai varētu vizināties no
Finierkalna.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru