Gatiņš stūrēj Circeni mājup,
un ceļnieki nezināj, par ko ir laimīgāki- par Atrasto Mantu, vai par savu
uzticamo koka veluciperu, ar kuru laimīg palikuš kopā. Tas ripodams arvien
draudzīg iečīkstejās, iekrakšķejās, švīkstēj riepas, vējiņš plivināj drēbes un
viņu ekipējums nu bij kļuvis apmēram pudu smagāks. Ceļš apmetis loku, atkal
veda lejup, turp, kur aizvakar
sākts. Neticami, bet viss notiek. Magnuss sēdēdams blakusvāģī, iedziedājās pats
savā meldiņā:
„Kas notiek, notiek, notiek, vecīt?
Viss notiek,
notiek, notiek, vecīt!
Ak, plauksti, jel, ķeizara valsts un
dzimta,
Līdz laikam neizbēgamajam, ham-ham,
Kad akmens, kas ripo, reiz apsūnot sāks!
Kas notiek, notiek, notiek, senjorita?
Viss notiek, notiek, notiek, senjorita!”
„Kas tev šī par kārtējo,
ērmoto dziesmiņ, ham-ham?”, brīnījās Ilze no vidējā sēdekļa.
„Pats nezinu. Nez kā šķiet-
tā varētu būt kāda himna, ja reiz par ķēniņa dzimtu?”
„Varbūt tā ir mūsu valsts
himna?”, minēja Jukums.
„Mūsejā token nebūs”, Gatiņš
sprieda, „Ķēniņ te vairs nevalda, ja vēsture pareiz māca.”
„To mēs vēl Dūzenē lūkosim
izdibināt- valda tur ķēniš, vai nē”, teic Magnuss, „Mums šoreiz laikam nāksies
braukt tai cauri, ja karte pareiz rāda.”
Ilze šaubījās: „Tā jau šas
tev stāvēs uz iels ar kroni galvā, mantiju mugurā un sauks- zumināti, manas
ķēniņvalsts apceļotāji, zum-zumm! Zin, kam šito himnu piešķirsim? Čaka
ķēniņvalstij.”
„Tas tik ir spoži, lai tiek
Čakistei!”, nopriecajās Magnuss „Nekad vēl nebiju sacerējs ko tik vēsturiski
senu.”
Reizēm viņus apdzina pa kādam
baļķ vedējam, te atkal pa tādam tukšam brauca pretim. Pēc apmēram stundas,
draugi paripoj garām baltai ceļzīmei, kas vēstīj par šādu miestiņu:
FINIERCIEMS.
Gabalu attālāk
no ceļa, kreisajā pusē finiera
fabrika zumēj savu darba dunu. Tuvāk šosejai
no tās dižojās tāds kā monuments- iespaidīga, aptuven sešus metrus augsta
finier galva. Tā bij vienkārš, bet intresant būvēta- profilā izskatījās pēc
galvas, bet no priekšas vai aizmugures- it kā parasta, četrstūrain milzu kaste.
„Ej nu, tas tik ir gigantiņš!
Finierciema pieminekls, vai? Iesim apskatīt”, Gatiņš apturēj moci ceļmalā.
„Iebridīsim pa priekš pļavā,
saplūkt piemineklim kādas- nekādas Jāņzāles”, aicināj Ilze.
Ceļš šeit bija pietuvojies
Daugavai. Labajā pusē, piekrastes pļavā vēl nekas daudz saziedējs nebij, taču
kaut ko jau saplūca un nolika pieminekļa, ne gluži pakājē, bet- pagalvī.
„Derētu mums Ikrītā ar tāds
pieminekls!”, Jukums to atzinīg novērtēj.
Ilze: ”Vai dulls, pie tāda
sanāktu vēl baisāks briesmu stāsts, nekā skolotājai! Pietiek mums ar it kā
nekaitīgo Pārcēlāju.”
Magnuss: „Šāds te būtu
novatorisms. Dažs lieks finier monuments nekad nevar būt par skādi labai
pilsētai.”
Ilze: „Aha, valsts svētkos
kāds nejauš piedurtu lāpu un- āāiz-iet!- monumentāls Matīss svētku debesīs.”
Jukums: „Nu ij labi- iztiktu
bez svētku salūta. Kas gan varēt būt labāks vēl pa šo?”
Gatiņš: „Un tā ik gadu
uzkleibē pa jaunai finiergalvai un tad valstiski svinīg nokurin.”
Magnuss: „Tā būtu neredzēta,
tikai mūsu pilsēts tradīcij. Turklāt- jauna finiergalva izmaksātu, domāju-
lētāk par vienu salūtu.”
„Taisn jabrīnās, ka kāds jau
to nav nosvilnājs”, secināj Jukums.
Gatiņš: „Mohen ik gadus
nosvilin un būvē jaunu?”
„Vismaz sviluma pēdas apkārt
itkā nemana”, secin Magnuss.
„Mohen šī ir vienkārš reklām
galva finierrūpnīcai?”, minēj Ilze.
Gatiņš: Lai vai kā, bet ziedi
neskādēs nevienai labai finiergalvai.”
Jukums noglāstīja finiera
gludo virsmu: „Eh, galva, galviņa! Kaut es būtu tik gudrs kā tu!”, viš
pieklauvēj pie tās un pielics ausi, ieklausijās, kā tā dun. Gudrības skaņa vēl
brīdi riņķoa tās iekšpusē, viļņodamās pa sejas reljefu un atsisdamās degunā
noskanēj mazliet nazāli.
Gatiņš: „Ko sak, Juksi, tu
šādai varētu iztaranēt cauri ar ķiver galvā?”
„Tas atkarīgs no finier
biezuma”, Jukums zinīgi sprieda, „trīskārtīgo- mierīg, pieckārtīgo būtu jau
grūtāk. Septiņkārtīgais gan bez cirvj nav salaužams. Bet šo, protams, jau
netaranēs. Svešs īpašums ir svēta lieta, jo vairāk- monuments.”
„Ziķers, Juksi, tu gana
prātīgs sāc palikt!”, Magnuss uzslavēj.
„Pats man esi citējis gudro
Zālamanu, sak- sapinies tik ar zinīgajiem un pats par zinīti sāksi samesties.
Bet, ja gribat- atrodiet man trīskārtīgo finier un taranēšu to ar baudu!”
Tikko izbraukuši no ciema,
Circeņa braucēji pamanīja ceļmalā trafarētu auto un divus neliela auguma
policistus.
„Beidzot, pirmo reizi
pēc...”, Gatiņš iemeta aci spidometrā „...o, jē- rādās, ka būsim pāri
pustaukšķim norullējuš? Šie laikam mūs negrasās laist garām, ko?”
Aizdomas apstiprinājās- viens
no šiem novicināja palīku, grubuļainu zizli un braucēji piestāja malā.
„Kapteins Breksis”, pielicis
roku pie cepures, viš stādījās priekšā. Breksis uz palielā deguna nēsāj brilles
ar biezu rāmi, bet zem deguna- mellas ūsas: „Lūdzu jūsu dōkumentus?”
„Ē, nu i dimbā!”, atbildēj
Gatiņš, „Laikam aizmirsu tos mājās...”
Bet Magnuss tūdaļ noreaģēj,
izvilka savu rūpīgo darinājum un sniedza to: „Lūgtum, te būs- un paši labākie!”
Abi pogainie ielūkojās
Circeņvadītāj apliecībā un otrais- bārdainis, ko sauca par major Fidelu,
sašutis iesmējās: „Ha! Kās gan tas par dokument? Tas tok nav īsts! Īzskatās pēc
kaučkād- Dīvi Vienā, tā sakot.”
„Kā nav īsts?”, Magnuss
sašuta „Tās ir reālākās tiesībs, kādas vien varēj sadabūt.”
„Reālas gan, bet- pāša
zīmētas, skāidra bild!”, Breksis rādījās neapmānams.
Jukums: „Un kas, ja pāša
zīmētas, tamdēļ nav derīgas, vai?”
Fidels: „Skāidrs, ka nav, māzie
finiergalvas jūs. Tā jau var sāzīmēt, ko vien iedomāsies, kauč vai
simtlatnieku.”
Ilze: „Un kād vain paša
zīmētam simtlatniekam? Tāds tok vēl mīļāks par drukāto.”
„Zīmētam simtiņam vēl nav
vain, bet zīmētājs būs vainīgs un tad- ķūrķis, kā likts!”, Breksis bij bargs,
„Ir aizliegts zīmēt pat piecsimtlatniekus, kā arī Cīrceņa dokumentus.”
„Bet šitam taču nav pat ne
motora. Vai gan parastai koka ķerrai vispār vajadzīg dokument?”, Gatiņš mēģināj
izlocīties.
„Ē-hē, tas gan laikam tā ir”,
sastomījās majors Fidels, vērsdamies pie pārinieka, „Tad ko- mums neizdosies
šos nostrāpēt?”
„Simt punktu, ka nē!”, Jukums
apmierināts piekrita.
„Ak nē?! Bet kāpēc tad jūsu
parastajai kok ķerrai ir valsts nūmurzīm, ko?”, attapās Breksis.
„Nu, tā jau tik smukumam, arī
to es pats uzzīmēj”, Magnuss izķēris Breksim no saujas savu dokumentu,
piebilda: „Tāpēc mēs nu brauksim ar savu parasto ķerru tālāk, laimīgu jums
dežūru, godātie policisti!”
„Pāgaidiet, stop!”, Fidels
neatstājās „Mums tomēr Jāatrod, kur piesieties. Lūk! Āpaļa stūre jūsu ķerrai
neder, tā kātegoristisk apdraud sātiksmes drošīb, va ne, Breksi?”
„Tas ir trešās kātegorijs
apdraudējums”, pārnieks apstiprināj.
„Jūs ko?”, Jukums sašutis ar
dūri skaļi pieklauvēj savam katliņam uz galvas, „Visiem autiņiem ir apaļas
stūres un- nekas!”
„Ā, redzat, ja jums būtu moča
stūre ar bremzes sviru uz tās, vai bremzes pedāls, tad- okei”, Breksis atkal
izprātoj viltību, „Bet nu Arbūzgalvai bremzējot nākas stūrēt ar vienu roku. Tas
ir aizliegts, stūre jātur ābām rokām.”
„Jūs ko?”, Gatiņš ar dūri
pieklauvēj savai arbūza ķiverei uz galvas „Kamēr autiņam pārslēdz gaņģus, tāpat
stūrē vienrocīg!”
„Autiņam stūres iekārta turās
diezgan stīngri, bet šīto te”, Fidels pagrozīj Circenim stūri „var sāmest
jebkura bedrīte acumirklī, un tad- avārij, kā likts! Tāpēc jums jāmaksā sods.
Cīk šiem jāmaksā, Breksi, kā tev šķiet?”
„Savs piecīts vismaz”, lēsa
Breksis, „Tas tok nēbūs daudz, ko?”
„Tas ir daudz par daudz!”,
sašuta Ilze, „Mums vispār vairs nav naudas.”
„Bet mēs var samaksāt antīko
piecīti”, Magnuss izvilka no kabats piecbrangu monētu.
Policisti pagrozījuši to,
deva atpakaļ: „Nu piekāst! Kur mēs tādu liksim? No tāda var tikai bļītku
izkalt, ha-ha!”
„Tā ir sena karalistes
monēta!”, Jukums apgaismoj, „Pārdosiet to Finierciema mūzejam un būsit saņēmuš
vēl simts sodanaudas avansā.”
„Ha! Mūzeju pāžobeles jau ir
piekrāmētas ne ar tādiem krāmiem vien, tik mūmiju vēl trūkst”, izsmēja Breksis,
„Šie gan pīrks vēl kaučkādu vēcu mōnētu.”
„Nēkas cīts nēatliks, kā
aizturēt jūsu braucamo, līdz atgriezīsieties ar piecīti”, Fidels ļaun sapriecajās.
„Un pāņemiet līdz arī
likumīgu stūri ar bremzes kloķi”, piebilda Breksis „Pārmontēsiet to un varēsiet
rullēt.”
Kad jau satiksmes noteikumu
pārkāpēji, samierinājušies ar likstu, ņēma somas nost no Circeņa, Ilzei vēl
radās aizdomas:
„Paklau, bet jūs takš nemaz nav
īsti pōlicist, ko? Jūs vēl esat bērni, va ne?”
„Kā neesam īsti?!”, Breksis
sapiktojās, pazeminājis balsi vēl dobjāku „Mēs sen, kā vairs nēesam bērni, vai
ne, mājor Fidel? Mēs vienkārš esam Liliputu Pōlicij!”
„Jums tas nav uz pieres
rakstīts, ka esat īsti policisti”, Jukums atļāvās vēl lekties.
Fidels pasita augšup sev cepures
nagu, atsedza matus un parādīj pie pieres pielipinātu 50 santīmu pastmarku ar
valsts ģerbon uz tās:
„Vai redzat mājora zīmotni?
Būšu kātegoristisks: Viens likums, viena taisnīb visiem! Laipni pavēlam atstāt
trānsportu mūsu rīcībā līdz sodnaudas atnešanai.”
Neko darīt, visi
pretargumenti izsmelti, likums jāklausa. Neveiksminieki devās tālāk kājām,
nesdami somas un guļamos paklājiņus. Viņi stopēj auto ar finiera kravām, kas
brauca Dūzenes virzienā, bet tie diez ko nestājās. Viņi cerēj metropolē izmainīt
kādas monēts, jo šeit ciematā jau nebūs tādas bankas, un tad atgriezties ar
sodanaudu. Gan jau tad izlūgtos atdot Circeni tāpat, bez pareizās stūres.
Nosolīsies godīgi stumties gar ceļmalu, bet kolīdz pazudīs policistu skatienam,
tā brauks tik tālāk. Pēc neliela ceļposma, šie nolēm nesamos noslēpt mežiņā,
kurus paņems, kad atgriezīsies no Dūzenes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru