Ceļš sāka iegriezties uz dienvidiem. Magnusam
ienāca prātā dziesma par Poļu Namu. Nodziedājis pirmos divus pantus, par mežu,
kurā atradies viens riktīgs, lustīgs poļu Nams, un ka tajā dzīvojis tikpat
lustīgs poļu pans, tālāk dziesmu viņš neatcerējās. Pēc neilga posma braucēji
apstājās pie dzelzceļa pārbrauktuves, kura nupat tika slēgta, un pārbrauktuves
uzraugs tornītī aiz mēles raustīja palielu zvanu. Drīz, veldama mutuļus,
tuvojās īsta tvaika lokomotīve ar pāris pasažieru vagoniem, pasta vagonu, vēl
dažiem kravas vagoniem, bet pēdējais bija piekrauts ar egļu čiekuriem.
„Ir nu gan štīmelis!”, Gatiņš
sajūsmā vicināja gaisā dūres, kā mādams sveikas vilcienam „Man liekās, ka tieši
šitāds tev, Magnum, ir uz krievu pastmarkas.”
„Mjā, tāds man varētu būt. Jāatceras un
jāsalīdzina mājās ar markām. Šitādam būs gadi piecdesmit, ja ne sešdesmit.”
Gatiņš: „Ja ne vairāk. Pilnīg
ejošs aparāts izrādās vēl, ko neteiksi.”
Jukums: „Zvana sistēma arī antīka izskatās.
Ka’ zi’, būsim iebraukuši citā laikmetā...”
Ilze: „Es vispār pirmoreiz
redzu zvaniķi pie pārbrauktuves. Varbūt sākam iekļūt kādos nebūt Latvijas
Mežonīgajos Rietumos? Ka vēl arī indiāņus nesastopam...”
Vēlāk ceļš sāka palikt stipri
paugurains- te pacēlās, te nolaidās, tomēr saglabājot kopējo kritumu. Lejup no
kalniem Circens nesās jau krietna vēja ātrumā, ikreiz paceļot braucēju iekšas
augšup, kā straujā kritienā no Amerikāņu Kalniņa. Un tad tie bariņā sauca:
„Ōōōōōōōōōōoo!!!...”, bet nākamo reizi- „Āāāāāāāāāā!!!...”, un tāpat izmēģināj, kā skan arī Ē, Ī un Ū.
Kaut gan no lielā ieskrējiena
Circens uzripoja līdz pat pauguru virsotnēm, tomēr- jau krietni gausāk. Viens
pacēlums nāca sevišķi augstāks un līdz tā virsotnei nācās braucamo vēl piestumt.
Tikuši augšā ,stūmēji atpūtās un pamieloja acis uz zilgajām tālēm- mežiem un
purvājiem. Āres te likās vēl plašākas, nekā no Rītakalna, vai kadiķotās
Meksikas, un šoseja vēl bija saskatāma tālu gabalu taisni vien, paceldamās un
nolaizdamās vēl vairākos uzkalnos, līdz pazuda apvāršņa zilgmē. Gatim te
stāvot, sagribējās kļūt vai par lidotāju, vai vēl labāk- ja pats varētu planēt
pāri dzimtenītei bez nekā- kā putns. Un apskatīt, kā kur izskatās daba un ko
dara ļaudis. Tā vienkārši planēt uz vēdera, izplestām rokām, gan ātri, gan
lēnāk, vietām nolaistos tuvāk zemei, lai labāk saskatītu, ko ļaudis lejā labu
dara. Tie pārsteigti klaigātu, mātu sveicienus, bet Gatiņš tiem nomestu lejā
savu dzelteno šlipsi, pēc kuras izceltos cīniņš, līdz vecākais izvilktu nazi un
sadalītu šlipsi līdzīgās daļās katram no teiksmainā lidotāja. Pirms labības
druvas Gatiņš nolaistos zemāk, pārliecinātos, ka neviens šo neredz, gaisā
izģērbtos, atstātu drēbes pie mazās baznīciņas druvmalā un tad lidotu zemu,
zemu, lai augumu kutinātu vārpas. Pēc tam atkal saģērbtos. Vismaz varētu kauč
ar deltaplānu klusi planēt. Nez, vai ar tādu izdotos no šejienes pa taisno
aizplanēt līdz Lustūžiem, pēc kartes un kompasa? Viņš izņēma no futlāra
trombonu un spēcīgi notaurējās pāri kalniem. Lai ļaudis padomā, ka Latvijas
Mežonīgajos Rietumos atgriezušies Mamutu Laiki.
No šī- visaugstākā nolaidiena
viņi vienojās kliegt katrs savu patskani: Jukums- Ū, Ilze-Ī, Gatiņš- Ā, bet
Magnuss taisīs trelli, mainot Ō un Ē. Šādā aranžējumā viņi izklausījās, kā no
kalna braucošs milzīgs iršu pūznis.
„Pat vēl briesmīgāk”, Magnuss
secināja, „mēs skanam, kā milzīgs Bamberboku pūznis! Tā iršus sauc mans fūters.
Tie paši irši, tikai- briesmīgāk skan.”
Jukums: „Bet mans pafūzis tos
sauc par Siršiem, he-he!”
Gatiņš: „Bet mana vecmamma
atkal- par Sirseņiem, ho-ho!”
„Es nezin, kā sauc manējie”,
minēja Ilze, „iespējams, ka dažādībai- par Irseņiem, hi-hi!”
Pēc stundām trim ceļotāji
sasniedza Čakciemu dienvidrietumos. Laiciņš itin silts un viņi atrada te jauku
dīķi, kurā nopeldēties. Pēc peldes tie dzird krūmājā kādu brakšķināmies. Tur
kāds pavecāks, bet itin vēl mundrs vīrs, ģērbies aizvēsturiskā karavīra
mundierī, sēja zaru slotas, bet tajās paslēpa uz zara uzvērtas zivis, ko nupat
saķēris šajā dīķī. Zivis, lūk, nedrīkstot būt redzamas, teic vīrs, jo tās
piederot Hohmana kungam, kuram tā lielā māja dīķa viņā pusē.
„Tad jau mēs te nedrīkstējām
peldēties?”
„Timā pusē-peldat mīreig, bet
makšķerēt gon ne. Tū te var tik ar atļouju, par somaksu. Hohmans pats zivis te
solaidis un audzē”, te zivjuvīrs uzmeta aci Circenim „Jūs ar itū šarabanu
brouc? Taids nu gon myuspusē sen nou redzēts. Cildens mīralaiku spēkrots,
dzinējs taidam nanūbroucams!”
„Bet šam tok nou dzinēja, kā
man likās?”, teic Magnuss „Mēs vislaik ripināj tik nū kolna lejup, kā man
likās?”
„Pareiz likās!”, apstiprināj
vīrs, „Dabiskā gravitācej ir nanūbroucamākais Myužeigais Dzinējs, kaidu vīn var
atrost, leidz pat pasouls golam. Un nū kurīns lobi ripinājuš, muni mozie
gravitācejs broucēji?”
„No Ikrītas, bez šaubām,”
teic bērni.
„Ji-čutvoi-miceit!”, vīrs
likās pārsteigts, „Tas tokš ir, kur ellē- zemes oustrum golā! Tik troki broucēj
var izceltīs tik nū Ikrītas, bez šoubām. Ta jums nou bads pī sāniem, ko?”
„Uz papēžiem jau min, bet
mums leidz ir pankūkas”, teic Ilze, „Dreiz arī iekodīsim.”
„Tās pītoupiet nākomreizei.
Nāk man leidz uz kalti, uzcepsam Hohma...hm, hm... uzcepsam tur zivs, tā tik
byus HOHMA!”
„Uz kalti, cept zivis? Vai
tur nekaltē voblas?”, Jukums loģisk vaicāj.
„Nē, timā kaltē zivs cep, bet
žāvej čiekurs.”
Šie nupat iznāca ar vis
Circen no dīķmalas uz celiņ, kurš ved gar Hohman kunga māju, un tūlīt sastapa
mājas apsargu: „Lobdien, visopkārt! Kū lobu dareidom šeit un kaidas, es pras-
Kaidas zivs jūs grasās cept?? Vai ni tos, kas slepus ķertas muna šefa dīķī?”
„Ko jūs, cienītsopsargs! Tik
tos, kas gaid mani kaltē, ķertas Lustezerā. Es ved pocienāt sovus ekstrēms
viesus. Jie tolu broukuš, tik nūpeldej dīķī.”
„Ta kas tais par slūtām?”,
apsargs arvien palika aizdomīgs.
„Vai gon slūtas var
pīleidzinot zivīm?”, vīrs pacēla augšup abi rokas ar slotām „Tās tok pirtij.
Timā krostā soplyucu.”
Tad apsargs uzmeta pētoš acc
trombon futlārim: „Ja dreikst zināt- kū vedat futlārī? Tajūs neret porvadoj
ieročus, voi , ka zi- kaids moš pat kontraband zivis? Bet ar ieročīm, voi nelegāl
copes lomu gar Hohman sātu virzeitīs aizliegts.”
„Laipni lyudzam manā trombon
valsteibā”, Gatiņš atvēra futlāri „Ar itū zivis drīzāk var aizbiedēt”.
„Jā, aizbīdēt gon. Bett- cik
skaista toure!”, apsargs atplauka laimē „Vai dreikst timā iepyust?”
Un priecīgs par atļauju, viš
pūta jo spēcīg, bet iznāca tik šņāciens. Bērni iesmējās un vīrs ar slotām- vēl
skaļāk.
„Tā jau daudzi domā, ka
taures skan pašas, tikai pumpē tajā gaisu. Nē, lūpas ir jasaspiež kopā, lai
noskan blarkšķis, līdzīgs pirdienam”, Gatiņš nodemonstrēja, kā to dara ar un
bez taures. Nu apsargs mēģināj velreiz un izdevās.
„Vojdzej man bērneibā klousīt
tēti un iet, kai nākas, myzikas skūlā. Jis vēl tagod laimeigs pyuš bērēs, kamēr
munam bosam leidzīgie po retam nūšoun po kaidam bēru klientam.”
Sapriecājies, it kā trombons
būtu šauten, viš aiztaurējās, šūpodams trombonu pa gaisiem, itin kā piespēlētu
zaļumballē, vai eņģeļu koriem debesīs. Skaņas atbalsojās pāri dīķim pret
saimniek namu ar tornīšiem un balkoniem.Uz viena no tiem iznāc nama vecākā
saimniece apraudzīt- kas te par troksn?
„Eh, nu gon izgāzūs”, apsargs
satramdījās, „Hohman ome nu redzej, kai es te māžoj ar touri. Ja man uzteiktu
dorbu dēļ tourēšans, vismaz munam tēvam byutu prieks. Jis teiktu- vairs
nacerēj, dēls, ka tu reiz otkal jemsi rūkās tour. Nāc pī mums, misiņgraužiem,
jis teiktu, bērēs allož īt mīleigok, nekai apšoudēs pret bandeitīm! Nu kū,
pārboudejs jūs esu, steigšu opakaļ uz villu. Kādreiz, kad visi noma saimnīki
byus izbroukuš, ielyudzu jūs uz dīķ, pabrouksam ar laiv, pamedīsam zivs ar
pistūl”, sargs skaļi uzsita ar plaukstu pa ieroč maksti.
„Diez vai pistoļzveja ir
legāl jūsu šefa dīķī?”, Ilze šaubījās.
„Ar mani pa klusū- dreikstēs!”,
sargs piemiedza aci Ilzei un nostirkšķināj ar mēli.
„Es tā labprāt pašoutu, pat
ja nāktos mukt no saimniek”, Jukums nogaudās, „Bet mēs brouc no tālienes tālumā
un diez vai te tik drīz vēl iegriezīsimies.”
„Tiešom tālu? Tai jou man
izaverās, ka neesat nū latvju Mežoneigū Rietumu pilstuļvīriem. Žāl gon, bet-
nūteikt atbroucat vēl. Golvnais, lai bez tourēšans vēl arī Šaut jums gribās, ta
ar tieksmēm viss ir korteibā. Toties jums ir Radikāli šako, mozie braucēji! Nu,
vismaz tevi, Franci, gon es posaukš uz pistuļzveju. Tu nazin, Kāaidas zivs ir
timā dīķī!...Uhh!!”, apsargs patricināj gaisā kulaku, jau dodamies uz darbvietu.
„Nazinu gon, bet- varu īdūmāties!”,
vīrs godbijībā iepleta acis un mazliet paklanījās pret apsargu un Hohmana
īpašumiem „Īstam saimnīkam, skaidrs- jābyut arī brangām zivīm!”
„Radikāli- kas mums ir?”,
bērni pārvaicāja Francim, kad apsargs jau bija prom, „Šako??”
„Jā, šako. Ir, ir dīzgan
radikāl, cepur nūst!”, Francis piepacēla aiz naga savu militāro cepuri, kā
sveicinot.
Bērni skatījās viens otram uz
galvām, kur nupat aci pārlaidis Francis, kas tur varēt būt tāds radikāls. Uz
galvām bij vien ķiveres, kuras praktisk tur pagaidām nevajadzēj, bet pēc peldes
tās uzlika radikālākam paskatam, caur Čakciemu ejot.
„Bet kas ir tie šako?”
„Tad ta nazin, kū paš valkoj,
he-he?”, Francis iesmējās, „Daž tās souc ar par ķiverēm.”
Kad šie stūmās tālāk pa Zivj
Ceļu, kā šo taku nodēvēj vīrs, kurš saviem kundēm pa to piegādā slepenās copes
lomus, Ilze ieminējās: „Intresant sakritīb- mēs braucam uz Lustūžiem pie jūsu
vārdabrāļa”.
„Pozaverīs tik!”, nopriecajās
vīrs, „Broukt p;i Franča ciemā ollaž ir svēteig, bet sostapt ceļā vēlvīnu- jo
suleigok!”
„Jūs viņu pazīstat?”, Gatiņš
jau cerīg nopriecajās.
„N-navar otcerētīs šūbreid
navīnu, bez manis”, vīrs pārcilāj prātā, „Bet timā pusē- ir, ir pa Francim, šur
tur. Tagad po ceļam ienessim kundēm zivs”, viš teikumu nobeidza pusčukstus.
„Bet kur ir jūsu makšķer,
Franci?”, Jukums arvien netika gudrs, ar ko šis saķēris lomu.
„Makšķer man konspirateivā”,
tas uzsita sev pa mundier kabatu „Oukla, āķis ta pludeņš. Navicināšūs tokš ar
pātag niatļoutā vītā.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru