20. nodaļ Smukā oberīte & ZvanaTaure

Bet vispirms šie, kā jau pieteikts, iegriezās tirgū, jaukā ēstuvītē, no kuras varēj vērot tirgus kņadu. Francis visiem izmaksāj brokasts, tač ēdienkarte te šodien nebij pārāk bagātīga: aukstā kefīrzupa, sviestā cepti vīngliemež ar ķiplokmaizīt, rabarberrausis, daži salātiņi un rabarber kompots. Katrs izvēlējās gandrīz no visa- pat vīngliemežus, izņemot Gati: „Man ar ekspermentāliem ēdieniem ir vēsīgas attiecībs.” 
„Ta jou tev vēsā zupp byus pošā laikā?”, drošināj pavāre.
„Tā ir, Gatiņ, bez aukstās zupas neizaugt par aukstasinīgu vīru”, Jukums ducināj.

• „Bet visi izcilie matemātiķ ēd gliemežus sviestā- tie stiprina loģiku. Fizmatu fakultātes ēdnīcās gliemež ir cieņā. Tie ir otri lōģiskākie & trigonometriskākie radijum aiz Pitagōra”, zinīgi piebilda Magnuss.
  „Hē, tam es lāgā neticu. Bet vai jums neatrastos sviestmaiz ar cietu desu?”, Gatiņš vēlējās.
  „Nou gan, manuzēn. Bet kas ta tai par tik eipašu vēlmi? Tu, korteigs zēns ar šlips, tokš nayusi stāvūklī?”, pavāre viņu nopētij.
  „Ir, ir mūsu Gatiņš stāvūklī”, apstiprināj Ilze, „Tādā ceļojum afekta stāvoklī, ka sagribēj cietas desas maiz.”
  „Dīmžāl mumsim stāvūklis taids askētisks šodin- bez cītās desmaizs. Tokš šepat tirgū tu varēsi nūpirkt gan maiz, gan cietū des, kaid vēlies, manuzēn.”
  Ceptie vīngliemež garšoj pikanti, mazliet starp gaļu un sēnēm, un bij sātīg, tā ka ar četriem tādiem+ ķiplokmaiz sanāca labs, silts aizdars uz aukstāszupas. Kolīdz šie grasijās ķerties pie rabarber rauša, te piepeš nez no kuriens iznira klasesbiedrene Ulvita un iekams kāds ko paguva bilst, šī pielika pirkstu pie lūpām un pielavījusies Gatim no mugurpuses, ar plaukstām aizsedza šam acis.
  „Ku tu te dar tik tāl no mājām, Gatiņ?”, viņa teica pārvērstā balsī.
  „Ē-e. Kas tu esi?”, Gatiņš apjuka „Tak ne jau mana mamma?”
  „Esmu gan un tu man dabūsi tagad sukas!”, Ulvita locījās klusos smieklos, plaukstas no acīm neatlaizdama.
  „Nē, tu ir kād meiten ar pazīstamu balsi. Ilze, tu mani āzē?”
  „Kāda Ilze?!”, iesmējās aizdomās turamā, „Es piepeš izgaisu tev acupriekšā no krēsla un uzrados aiz muguras?”
  Ulvita uz brīdi pavēra starp pirkstiem spraugu, lai Gatiņš redzētu Ilzi.
  „Redzēj, Gatiņ? Ilze sēd turpat. Tev palaidnim tūlīt jabrauc man līdzi uz mājām.”
  „Kas te notiek? Tu takš nebūsi ar kāda...”, Gatiņš domāja, ko viņš varētu pazīt Lustūžos, kur pats pirmoreiz mūžā ieradies „...kāda Fanija, varbūt?”
  „Kāda Fanija?!”, Ulvita gandrīz salēcās un iepleta acis, bet plaukstas arvien neatlaida, „Tu tādu pazīsti??”
  „Nē, tu neesi Fanija, viņai ir tantīgāka balss. Pasaki, kas tu esi, es pateikš- kas ir Fanij.”
  „Nē, tā nebūs inčīg. Mini, kamēr atminēsi”, Ulvita neļāvās.
  „Lab. Tu esi no Ikrītas?”
  „Jā”.
  „Tā jau domāj! Bet tu nav man kāda radiniec?”
  „Uzminēji! Esmu gan radniece- tava mamma. Bet neatlaidīšu rokas, kamēr pateiksi, kas tā par Faniju. Tu te mohen atbrauci lūkot svešas mežonīgās Rietumu meičas? Esi prātīgs, Gatiņ, tev jaizvēlās kārtīgas Ikrītas dievgosniņas!”
  „Fanija ir pieaugusi tante, man viņ neder. Bet neteikšu, kamēr tu mānīsies.”
  „Tante Fanija?!”, Ulvita iedegās ziņkārē jo vairāk un vērsās pie draugiem, „Jūs zin to Faniju?”
  „Inne- nezinām gan...”, šie blēdīg nogrozīj galvas.
  „Hē, es zināj, ka draugi nenodos”, Gatiņš priecajās, „Tu ir meiča no mūsu skolas?”
  „Nnu jā, pieņemsim, varbūt it kā”, Ulvita negribīgi piekrita.
  „Tu mohen pat mācies manā klasē?”
  „Ko tu neteiksi, sīkais blēdi! Nu jau par daudz grib zināt. Saki tagad par Faniju.”
  „Hā, šķiet- atpazinu tevi! Tu tiešām esi Ulvita, va ne?”
  „Es tam piekritīš, ja teiksi, ko tev prasīj.”
  ”Tad ta brīnums”, Gatiņš tēloj viszini, „Faniju drošvien ir pa taukšķim katrā miestā. Šī dzīvo tepat centra uzkalniņā, baltajā trīsstāvenē, 12. numurā.”
  „Ko-a?”, Ulvita pārsteigta atlaida rokas „ Tā jau domāju! Tu zini manu tanti??”
  „Ak tu dzīvo šeit pie tantes vasarā? Mēs Faniju vakar satikām, Franci meklēdam”, Ilze pamāja uz viņu.
  „Tapeic es dūmaj, ka esu itū žubeiti jou kur redzejs”, Francis atminējās.
  „Es jūs ar atceros, jūs piegādājat čiekurus manai tantei”, Ulvita sniedza roku Francim, „Mani sauc Ulvita. Esmu klasesbiedren šiem te fruktiem. Vasarās te mēdzu padzeivūties pie manas mammas krustmātes Fanijstantes, un piestrādāju ēdnīcā.”
  „Jā-a? Tu ir smukā oberīte šeit?”, Jukums atzinīg iepleta acis.         „Smukā vis kouč kas”, Ulvita mulsi pasmaidīj, „ Palīdzu virtuvē, zālē, piekopju, mazgāju traukus, sagatavoju dārzeņus- nu tā.”
  „Un tev nav grūti šitā- kamēr citi izbauda vasaru?”, Gatiņš juta līdz.
  „Nē, tur ir savs kaifs!”, Ulvita pasmējās, „Man patīk, te ir miers un neindustriālisms. Ikrītā nav slikti, bet te- tāpat, tikai savādāk. Pastrādāj parasti mēnesi, citreiz divus, pēc tam ir savs noudiš ķešā.”
  „Un šī vēl paspēj būt teicamniec”, Ilze pamāja ar īkšķi uz Ulvitu, vērsdamās pie Franča.
  „Jičutvai-teicamniecīt, tu tokš dīnās byusi Superžubeite!”, tas atzinīg izsaucās.
  „Paldies!”, Ulvita aplaimoti nosmēja, „Supermeiteņu nekad nevar byut par doudz. Un kādi vēji jūs šurp atpūtuši?”
  „Mēs tāpatvien ceļojam ar Circeni”, Magnuss tīksmi izstaipīj rokas.
  „Kuru Circeni?! Ar to koka šarabanu, ko uzbūvējāt? Jūs tam pielikāt arī vēl motoru?”
  „Jā, apmēram- Pērs Gints mums vienu aizdeva, darbojās ar maģisko degvielu,” novienkāršoj Magnuss, „Tā mēs Čakciemā iepazināmies ar Franci, bet Lustenē- ar Fanij un šās signāltauri.”
  „Ak tā tourētāja vokar bij Fanij?”, Francis pamāja galvu, „Es dzirdej, bet padūmaj, ka jyus po vysim meklej tū ūtru Franci, he-he.”
  „Vai tava krustmammas mamma ir francūziete ar tādu uzvādu?”, Ilze gribēja zināt.
  „Otrādāk- mammas krustmamma. Tas senāk bijis čehu uzvārds- FRNKA. Es tos radurakstus lāgā nepārzin. Bet tā kā vietējiem bijs grūti sadzirdēt, pierakstīt un izrunāt Frnka, tad reiz tas pārtapis par Franko. Nu ko, mani ekstrēmie klasesbiedrīši, man drīz jaiet uz ķēķi. Jūs uz ilgu palikšan šeit?”
  „It kā šodien grasamies vālēt mājup. Gribi mums pievienoties?”, aicināj Jukums.
  „Vēl ne, pastrādāš līdz jūlijbeigām.”
  Magnuss: „Cituvasar, ja ceļosim atkal uz Lustūžiem, sarunāsim reizē turp, vai apakaļ ceļu. Circens ir ietilpīgs!”
  „Uhca-cā, sarunāts!”, Ulvita nopriecajās, „Nu-pagaidām! Sveicniet Ikrītā no manis, ko satiksiet.”
  Gatiņš: „Labs ir. Te ar telefoniem laikam ir liesi?”
  „Tiesa, te ne mobilie neiet. Vienkārš nav teletorņu. Bet tas man visvairāk tīk- miers un bērziņš apkārtnē. Tās ir reālas brīvdienas”, tīksminājās Ulvita.
  Ēdāji atvadījušies no Ulvitas, iegriezās arī baznīcā, kas te vienmēr stāvēj vaļā. Tajā bija tīkami vēsi, mierīgi un netverami priecīg. Ilze uzkāpa balkonā un uz ērģelēm nospēlēja ko līdzīgu korālim, kamēr Jukums mina plēšas. Arī Gatiņš gribēj mīt, taču izrādījās par vieglu. Augstāk tornī bija iekārts, ne gluži zvans, bet drīzāk- liela dzelzs taure. Francis tajā iepūta trīs dažādus toņus:
  „Tis apzeimej Svēto Treisvienīb. Toure timā tūrnī ir tāpēc, lai var signalzēt ar Morzes ābec, ja kas ziņūjams.”
  Tad viš paņēm īpašu āmuriņ, piesita taurei trīs dažādās vietās un nozvanījās trejādi toņi:
  
  
  
  „Uz timā var kouč korāli nūspēlēt, na vīn Svēto treisvienīb. Izliet šādu zvanatouri prūt tikai manējā Džudeite!”, Francis mirdzēj lepnumā.
  Uzlienot pa šaurām, stāvām koka trepītēm pašā torņ spicē, caur šaurām lūkām pavērās visai plaša Lustūžu apkārtne gandrīz līdz pat ezera otram galam. Promiedami, ziedojumu lādē šie iemeta pa senajai ķēniņa monētai, lai draudzes kasiere pabrīnās un izzina vēsturi. Visbeidzot, atgriezušies centrā, apskatīj Franča kurinātavu no iekšpuses, pie kuras vēl vakar bezcerībā mīņājušies. Šeit viņi sadalīja atlikušās monētas četrās līdzīgās daļās, un ja kas nedalījās, kuriķis piemeta klāt no savējām.
  Tad Francis uzveda Circeņa ceļniekus Lustes kalnā, no kurienes tāpat, kā no Rīta kalna, pavērās nepārredzami plašumi. No tejienes atkal lejup sliecās ceļš mājup, tikai pa taisnāku maršrutu, nekā šurpbraucot:
  „Pa itū štrāsi jyus nūriposit leidz pošai Ikrītai, ka es jums sak!”
  „Tiešām aizriposim atkal apakaļ??”, ceļotājiem šķita neticami, „Tie Rīta un Lustes pakalniņu augstumi neatbilst krituma attālumiem, vispār ne jelkādai loģikai.”
  „Nimeklējit loģiku dzeivē- jos niatradīsit ne timā, ne poralēlajā pasaulē. Šeitan darbūjas glīmež trigonometrij. Ja nu tūmēr leidz sātai niaizvalk ta otripūjat opakaļ, īnācit pī manis, muni mazie ekstrēmisti! Atbroucit kouč pēc desmitgadēm, gon vēl šiverēšu pa kalti leidz sovim divsimts, drūši!