26. nodaļ: JubilārArests un BiedruTiesa

Skolā direktors laipn izrādij savu jauno tuptūzi un, kamēr atvēris to, skolotājas žigli iegrūda šo iekšā un aizslēdza režģi.

„Kas nu par pigoriem?”, viš apskaitās, „Jūs pavisam apdullūšas no tank blīkšķa, ka tik neprātīg darāties?”        

„Prātīgi gan, jo ik prātīgs vadītājs pats izmēģin savas iestādes visus gaņģus”, teic Žizele.

„Tamdēļ iečeko vien savu sprostu, Smukumiņ!”, piebilda Leonora, priekā sasizdama plaukstas.

„Es takš pats varu izmēģināt savu būri, vai tamdēļ bij jagrūstās?”

Taiga: „Tomēr labāk, ja mēs izpalīdzam.”

„Nu, vismaz viesu- pie tam vēl skolēnu, klātbūtnē nespundētu mani.”

„Nekautrējaties, mēs jau esam redzējuši jūs būrī”, mierināj Jukums.

„Nu bet...vismaz kā jubilāram man šoreiz te neklātos sēdēt?”

„Taisn jo labāk- būs krāšņāka dzimene, ko atcerēties!”, Žizele pacēla gaisā īkšķi.

 „Tagad būtu laiks tortei”, ierosināj Leonora, „mēs tev arī atnesīsim.”

„Tāpēc izlaidiet mani, man janopūš sveces!”

Taiga: „Nopūtīsi tās caur restēm.”

Žizele: „Tikai pagaid, mēs uzvārīs arī kafiju.”

Visi jau devās uz zāli, bet arestants gaudās pakaļ: „Bērni, nu izlaidiet vismaz jūs mani, ko?”

Ilze: „Tā nebūs godīg”, Ilze šaubījās „jo skolotāju viedoklis ir vairākumā un mums viņām japiekrīt, lai arī esat direktors.”

„Tā tas ir, mūsu skolā darbojas pat Jauno Demokrātu pulciņš”, apstiprināj Gatiņš.

„Kaut kāds ārprāts!”, Smukums novaidējās „Kas tā par jaunu demokrātij, ja es šeit sēžu Netaisnīg?”

„Tā jau par sevi mēdz domāt visi cietumnieki”, noteica Leonora un kā pēdējā pazuda aiz stūra, dodamās uz zāli.

Kas gan te ir godīgi?-direktors cietumā pārdomāj dzīvi. Godīg tagad būtu te sēdēt vismaz Jukumam, jo toreiz es sēdēj šā vietā. Būtu varējs piedāvāt tagad ar šo samainīties, bet nē- kolēģes to dzirdot sapratīs, ka Ikrītā mani patiešām iespundēj, nevis izmēģināju brīvprātīg. Un Kā vēl iespundēja- pati skolas direktore iemeta aiz auss, mani- augsto viesi...brr, cik nejēdzīg. Njā, bet kādā gan Jukuma vietā es būtu sēdējs? Pats savā taču. Ne jau viņš raļļoj ar tahtu pa gaiten. Taisnīb Žizelei- esmu jukums pēc būtības, ka šādi ar mani gadās...        

Kad viesi atnāca ar torti un kafiju, direktors atkal jau errojās: „Kur tad manas 34 sveces?”

Taiga: „Tās izrādās jau sen nodegūšas.”

„Nu beidziet tač reiz jokot”, Smukums sāka labināties, „iesim visi, kā cilvēki- pie galdiem. Kas gan te gaitenī par mielošanos?”

„Gaitenī garšo ekstrēmāk. Vai ne, mūsu mazie ekstrēmisti?”, Žizele vērsās pie bērniem.

„Tā ir gan. Lai gan- mēs vairs nav tik mazi, jo šovakar dzeram Īstu kafej!”, ar lepnumu teic Gatiņš.

„Un mēs tevi gribam pacienāt caur restēm”, Leonora sniedza šam tasīti.

„Jo kur gan vēl būs tāda izdevīb? Zoodārzos dzīvniekus aizliegts cienāt, bet skolā direktoru taču drīkstam?”, Taiga, šo mīlīgi uzlūkojus, deva tam ar karoti pa gabaliņam tortes.

Kad bij gana ienašķots, Žizele ierosināj: „Nobildēsimies visi kopā ar ieslodzīto jubilāru, es aizieš kādu pasaukt, kas mūs noknipsēs.”

„Tas nu ir vājprāts!”, direktors protestēj, „Vēl tik ciematam mani izrādīt?!”

„Tu tikai smaidi un izliecies, ka izmēģini jauno būri”, pamācij Leonora.   

Žizele atnāca ar pārdevēju, kas nupat aizslēgusi veikaliņ. Šī iemūžināj šos un promejot uzteica:

„Jums nu gan ir jautrs direktors! Kauč jel visi tādi būtu.”

Tad Taiga svinīg nozvanij skolas zvanu, Žizele svinīg izlaida direktoru no cietum, bet Leonora, ieskatījusies pulkstenī, lēsa, ka sava pusstundiņ atsēdēta jau būs.

„Tagad iesim visi uz zāli”, direktors kremtās, „Par šito es jums spriedīšu Tiesu.”

„Bet ne jau mums- piepešajiem viesiem, mēs tok jūs neiespundējām?”, cerīg teic Magnuss.

„Jūs esat līdzvainīgi tāpat”, direktors bij skarbs, „bet ja nē- būsiet liecnieki.”

Viš apsēdās galda galā, ar skatu uz zāles ieeju un bargi iesāka:

„Tā-a! Izdomājiet nu pašas- Kādu gribat sev sodu? Jo bargāku to sev nolemsiet, jo mīkstināšu jūsu vainu.”

„Direktor, varbūt svētkos nav ko iespringt, palīksmosim vēl un citudien tiesāsimies?”, Taiga centās iežēlināt.

„Tas būtu prātīg, bet...”, viš ieskatījās pulkstenī un tad laukā pa logu, „...tiesa jāspriež tagad, kad ārā jau tumst, bet, kamēr Mellā Piektdien nav beigusies. Un galvenais- kamēr man nav dusmas pārgājušas. Lai jūs visu mūžu atcerētos, cik šausmīg nelaimīga un barga jums bijusi šī Mellās Tiesas Piektdiena!!”

Viņa balss nodārdēj, atbalsodamās nelielās zāles sienās, kura sveču gaismā piepeši likās izpletusies milzīga un draudīga.

„Tad varbūt mums arī atsēdēt cietumā?”, ierosināj Žizele.

„Vienkārš pasēdēt? Ha-ha! Tas tač nav salīdzināms ar to, ko pārdzīvoju es kā priekšnieks- jubilārs cietumā!”

„Bet mēs atsēdēsim kauč visu Ziemsvētku nakti, pie maizes un ūdens, kamēr citi skrubinās pīrāgus pie eglītes”, teic Leonora.

„Pat ja uz jums caur restēm šautu ar pelēkajiem zirņiem, tas vēl nav tik traki. Un Ziemsvētki pārāk tālu, līdz tam man dusmas sen pāries. Bet es alkstu atriebības jau tagad. Citād jūs atkal izspruksiet sveikā un drīz iznesīsiet mani cauri. Turklāt- Ziemsvētku nakts cietumā jums var izrādīties svētīgs, garīgs pārdzīvojums, bet to es jums nevēlu. Tad jau labāk es to piedzīvotu, neba arestu savā dzimenē.”

„Tad iespundē mūs skolas pagrabā uz nakti, lai krietni pārbīstamies no pils spoka”, Taiga drebinājās.

„Un ja nu tāds spoks neparādās? Tas neder”, cietušais noraidīj domu.

Žizele: „Vēl mūs var piesiet mežā pie koka pa nakt, lai baidāmies no tīģeriem!”

Leonora: „Vai piesiet pie durīm, un tu ar aizsietām acīm met mums apkārt nažus!”

„Tas jau skan labāk,” direktors tapa līksmāks „Bet nav vēl īsti briesmīgi”, viņš pabungāj ar pirkstiem pa galdu, „Bērni, vai jums ir kāda Baisāka doma?”

Bērni saskatījās, pabikstīj cits citu, sačukstejās un tad Magnuss vaicāj:

„Vai jūsu skolotājām ir jābraukā uz konferencēm?”

„Nu, protams, ka ir.”

„Tad pirms konferences aizliedziet viņām uz sejas klāt dūņu maskas un lietot jelkādu kosmētik.”

„KO?!...”, skolotājām bailēs iepletās acis.

„Iepriekšējo nakti ieslogiet skolā un atņemiet kosmētikas makus!”, papildināj Gatiņš.

„Un no rīta neuzkrāsotas pats aizvediet šās uz konferenci”, Jukums līksmē guldzēj un spurdza.

„To tik nē!”, skolotājas vaidēj un locījās izmisumā.

„Vai tiešām nebūs par skarbu?”, arī Ilze šaubījās.

„Šas nu gan ir Īsteni Labais Sods!!”, direktors locījās gardos smieklos, „Paldies jums, bērni, gudrinieki tādi!”

„Tā kā sods atrasts visbargākais, jums tas jāmīkstina!”, Taiga atguvusies, atgādināj solīto.

„Vai jāatceļ vispār”, Žizele kratīj plaukstas lūgšanā.

Leonora sāka mazliet ļimt: „Direktor, man laikam šķebina torte un tik draņķīgs spriedums...vai...vai nav kaut kas uzdzerams? Tik ne kafij, kaut ko sāļāku...”

„Man ir gandrīz vai tāpat” arī Taiga metās bāla, „Vai mums nav kāda tomātu sula?”

„Tā būtu pašā laikā”, piekrita Žizele „Jo arī man metās šķērmi.”

„Jā, tomātsulu pat man sagribējās, bet- aiz soda priekiem. Ko nu? Veikals jau ciet”, apsvēra direktors un tad nodārdināj: „Vai tiešām kādam neatradīsies TOMĀTU SULA?!?!...”

Iestājās klusums, vien atbalss riņķoj pa zāli, kura likās plešamies aizvien lielāka:„...SULA...SULA...SULA...”

Tad viņš cieši paskatījās uz bērniem, kuri sēdēj šim pretim, pie ieejas: „Es ZINU, KUR mēs ņemsim tomātu suslu!!”