25.nodaļ: Vēstule no Tanka

Centrāl laukumā, ap kuru rindojās, šķiet, visas ciema galvenās iestādes, strūklaku gaisā čurkstināj tīģera statuja ar platu vāzi uz galvas. Jukums gribēj no tās uzpildīt savu tukšo sulas pudeli, bet tad pārdomāja un iegāj veikaliņā pēc limonādes. Pēc brīža pārējie redz šo nākam laukā ar torti, kurā deg svecītes, bet pats nez kāpēc un kādā veidā, uzposies uzvalkā.

„Jaunspok!...Uz kurieni nu tā uzcirties ar visu torti?”, Ilze pārsteigumā pat saliecās.

Uzpucētais puisis uz mirkli piestāja un arī izbrīnēts pavērās trijotnē: „Kā- uz kurieni? Uz dzimšansdienu, protams!”

„Nū, vecīt, kas tas par fokusu?”, Magnuss pukojās „Kā tu mūs nebrīdināji?”

„Ko tur daudz brīdinās- ekstrēmistam tāda daba”, teic Gatiņš.

„Un šai bodītē pat uzvalkus pārdod, ka paguvi tā uzcirsties?”, Ilze neticēj.

„He-he! Nākat man līdz, mazie ekstrēmisti- tepat līdz skolai, moci arī piedzeniet turpat”, aicināj solīdais džeks.

„Mums, atšķirībā no tevis, nav puciņdrēbes. Nebūs glauni pieputināt svinības ar ceļputekļiem”, Ilze sūrojās.

„He-hēē! Mani ekstrēmie pedanti”, tortes nesējs iedams uz skolu, labdabīg pukšķēja, „Putekļ taisn piedos Vēstures garšu. Šitādi ceļnieki nes svētībiņ.”

 Skola atradās amizantas muižiņas ēkā, kas nedaudz atgādināj tīģeri: ārējā apdare- oranža ar melnām svītrām, bet torņa kupols līdzinājās galvai. Kāpdami tajā uz otro stāvu, bērni atcerējās:

„Bet mums tak nav arī dāvanas jubilāram!”

„Piekāst dāvanas!”, mierināj tortes nesējs „Šodien pasaule jau ir pieslānīta ar krāmiem. Ko tu vari uzdāvāt otram, lai šis, it kā priecīgu ģīmi rādīdams, pie sevis nepukotos- kur es akal likšu šitos putekļu ķērājus? Kauč ko bāig orģinālu- kaltētu mūmiju, piemēram? Nu lab, būs ko iemest kamīnā, ha-ha. Vismaz kāds siltums. Nejēdzīgākās tradīcijas ir tās neizdeldējamākās. Tāpēc labākā dāvan būsiet jūs paši- piepešie viesi!”

Viņi iegāja omulīgā svinību zālītē, apmēram pāris klašu lielumā, ar senlaicīgu, krāsotu dēļu grīdu, kādas bij visā skolā. Otrā zāles galā- neliela izliekta skatuvīte, bet zāles vidū iebīdīti četri skolēnu soli ar nelielu galdautiņ pāri un svētku cienastu. Ienācējus un degošo torti ar ovācijām sagaidīj trīs dāmas, drošvien skolotājas. Nodziedājušas solīdajam, kurš pats izrādījās jubilārs, apsveikuma dziesmiņu, viņas šim uzdāvāj šādas lietas: skolotāja, kas ģērbusies kleitā ar žirafes rakstu, dāvāja no paseniem laikiem saglabājušos plastmasas kastīti ar Volgogradas pilsētas desmit nozīmīš komplektu. Cena vēstīj, ka tas reiz maksājis 1 rubli un 70 kapeikas. Skolotāja kleitā ar leoparda rakstu dāvāj glaunu, ovālu konservu kārbu ar šprotēm eļļā. Bet skolotāja tīģerkrāsas kleitā- pasenu, pabružātu krievu tehnikas žurnālu ar dažādu tanku attēliem un aprakstiem.

„Jomajō!”, jubilārs sajūsminājās, aši pārlapojis žurnāl, „Kas par skaistulīšiem...”, viņš nobučoj vairākus attēlus žurnālā,  „...Un te tak ir pat vācu Tīģers, ko domājies! Tiesa gan- te tas attēlots kā sagraujamais upuris, bet tas jau arī lōģisk. Paldies, ka neuzdāvājāt man kaut kādus draņķus. Šprotes- arī noderīg lieta pati par sevi, un nozīmītes- skaista, izzūdoša tradīcij.”

Viņš tās visas sasprauda sev pie žaketes un piepliķēj tām ar plaukstu: „Nu ij lab, ka tradīcij zūdoša. Manas nozīmītes ar laiku būs tikai lielāks retums.”

Trīs draugi, mēreni apstulbuš, piepeš vairs nevarēj atcerēties, vai gan Jukumam dzimšansdien nebia kaut kad rudenī? Vai pat ziemā? Varēj būt vēl pavasarī, bet tok ne jūnijā.

„Jukum, kur tev tik daudz sveču tortē?”, Ilze vaicāj, bet nepaguva saņemt atbildi, jo vispārējā kņadā skolotājas uzaicināj jubilāru iepazīstināt ar saviem jaunajiem draugiem. Bērni ar skolotājām savstarpēj sarokojās un iepazinās. To, ar žirafes kleitu, sauc Žizele, leoparda kleitā ir Leonora, bet tīģerainā- vienkārš Taiga. Beidzamais roku sniedz pats jubilārs: „Smukums. Jā, he-he, tā nu mani sauc- Smukums. Bet nu- lūdzu visus pie gald, man jau kārojās šprotes!”

„Tās dāvātas tieš tev, neizbaro nu tās mums visiem”, pieteic Leonora.

„Ja gribās šprotes, tad tās ir Jaēd, jo cita reize var nepienākt”, Smukums pamācīj, „Un kas apēsts pulkā- jo divtik gardāks!”

„Kā tu piepeš saucies Smukums, ja esi Jukums, nesaprotu? Tas ir tavs īpašais segvārds?”, brīnijās Gatiņš, sēzdams pie galda.

„Tas ir labs jautājums!”, iesmējās Žizele un sasita plaukstas, „Jukums viņš mums ir pēc būtības, jo allaž ar mūsu Smukumu gadās kādi pārpratumi.”

Te pavērās zāles durvis un iekšā paglūnēja īsta Jukuma galva. Pamanījis draugus blisināmies pretim, viņš ienāca: „Nu tik i’ tā! Labvakar! Piedodiet par ielaušanos, bet lab, ka es jūs atradu, faķīri tādi! Skatos- mocis pie skolas, nācu iekšā meklēt. Kā jūs tā nosvīdāt, mani nebrīdinot??...”, un viņš, noskrūvējis nupat nopirktajai limonādes pudelei korķi, aizspieda tās kakliņu ar īkšķi, un sparīgi sakratījs to, putām šņācot apšpricēj tuvāko apkārtni tā, ka tika arī svinētājiem.

Nu blisinājās arī skolotājas, ieraugām jubilāra dubultnieku, bet viņš pats- ne tik ļoti, jo mēģināj atcerēties, kur dubultnieks būtu redzēts...Viņu tāpat aicināj pie galda un nu noskaidroja, kas ir kurš. Jukuma dubultnieks tač izrādās Tīģeru skolas direktors, kurš pirms pusmēneš viesojās Ikrītas skolas tuptūzī!

„Tātad mūsu direktoru tur ietupināj?!...”, iespurdzās kolēģes un sasita plaukstas.

„Ē- hē, nu nē taču”, Smukums sastomījās „es vienkārš iemēģināj viņu skolas tuptūzi, jo gribēju tādu pat ierīkot arī savā skolā.”

To pašu viņš mēdza paskaidrot arī ziņkārīgajiem skolēniem, kuri jau internetā redzējuš bildes ar iespundēto direktoru.

„Ļot labs metodiskais audzināšans kabinets!”, viņš slavēj, „Padzīrosim un vēlāk parādīš arī viesiem savu jauno skolas cietumiņ.”

Svētku galdā bija Tīģermaizītes- tās rotāja ne jau īstu tīģeru karbonāde, bet gan oranž-mell strīpainas tomātšķēles.

„Tīģertomāt koki ir mūsu vietējais lepnums. Tie aug šepat muiž parkā jau kopš baron laikiem”, Taiga norādij laukā pa logu, kur tie auga- ne pārāk lieli kociņi ar strīpainajiem augļiem.

„Iespējams, ka no tomātiem varēt būt cēlies šās vietas nosaukums”, minēj Leonora.

„Otra versij ir tād, ka muižnieki te mežos audzējuš tīģerus medībām”, Taiga turpināj.

„Tā nu gan vairāk ir tād leģend”, skepsēj Žizele.

„Nesak vis!”, Smukums atspēkoj, „Apkaimes mežos vēl šodien dažs esot redzējs ganāmies pa tīģeram. Bet cilvēkus šie diez ko labprāt neēd. Pa kādam mājlopam gan negantnieki aiznes, kad mežā klājās badaināk.”

Leonora pacēla krūzi tīģer veidolā, no kādām visi dzēra tēju: „Šās krūzes ir muižas senais īpašums. Kad te ierīkoj skolu, bēniņos tās stāvēj kastēs iekš skaidām.”

Bērni, savkārt, pastāstij kurp braukādami, bet ne jau par naudas podu. Tomēr katrs uzdāvāj jubilāram pa dažādai Sīka monētai, pieteikdami, ka- ja vēlās, tās varot izmainīt arī mūsu naudā, piemēram, Dūzenes Laimes Bankā. Nemaz ne tik maza zummiņ sanākšot! Skolotājām sakārojās pavizināties ar Circen, un pamielojušies, visi devās traukties no Tīģerkalniņ. Dāmas līksmoj, ka tik neierastas dzimšansdienas sen nevienam skolā neesot bijūšas.

„Bet nāciet, es jums parādīs vēl ko brangāku!”, pēc vizināšanās Smukums aicināj uz netālo mehānisko darbnīc pagalmu, kurā aiz cauras sētas dižojās Īsts tanks tīģerain svītrotā kamuflāžā.

„Nāk šu!”, uzlēcis uz tā, viš atvēr tanka tornim vāku un ieslīdēj iekšā. Skolotājas gan tajā nekāpa, jo bij jau daudzkārt tur pabijušas un tankā visiem nebūtu vietas. Arī tagad jau te bij tik šaur, kā Smukuma šprotu kārbā.

„Ak tu viens, ku te ir coin!...”, Jukums apkaifojās.

„Šis ir jūsu personīgais tanks?”, gribēj zināt Ilze.

„Nē, tas šeit palics, kā trofej no kara. Bet tas man ir mīļāks pat par savu skolu un es būt laimīgs, ja šeit man būtu vismaz kabinets. Tapēc brīvākos brīžos nāku šurp relaksēties un ta neviens skolā nezin, kur gan direktors ielīdis, he-he!”

„Ak dēļ to jūs tā priecajās par tank žurnāl?”, Magnuss saprata, „Bet vispār te var tīri jauki apdauzīties, tādā šaurībā stumdoties un gumzoties.”

Smukums: „To var elementār, tapēc te japierod un jauzmanās. Jo, iedomājieties- kā te ir tad, kad tanks sāk Braukt?...”

„Ōooo...”, bērni izdvesa to iedomādamies, „ta jau te jāvalkā ķiveres?”

„Bez šaubām, kā citād? Tankā bez ķivers tevi nelaidīs ne tik, cik pirmajā vai simtajā formulā. Un iedomājieties, kā te ir tad, kad tanks sāk arī Šaut!?...”

„Ōō-hōō...”, bērni nodvesa vēl skaļāk.

„Un šis vēl brauc arī?”, Gatiņš lūkojās pēc kloķiem.

„Diemžēl nē. Motora un daudz kā cita te vairs nav. Man izskatās, ka motoru Ciema Vecākais būtu iebūvējis savā apvidus dampī- trakot jaudīgs gan. Kad šas vizin mūs pa mežiem medībās, vai kā, nu zin- bez smadzenēm var palikt. Trakāk, nekā tankā. Bett...”, Smukums sazvērniecisk piemiedz aci, „...ar šo ģelzi Pašaut gan vēl var! Tāda šauten, savkārt, nav ne Ciema Vecim, he-he!”

„Opsā! Vai jums ir arī lādiņi?”, Jukums gandrīz vai apsiekalojās.

„Kā nu ne”, Smukums piemiedza otru aci vēl sazvērnieciskāk, „turklāt- Paša taisīti. Mēs vienu varētu izšaut. Tikai- jabūt Bāigi prātīgiem...”

Viš atslēdza mazu dzelzs tumbiņ un izņēma no tās paštaisīto šāviņu, līdzīg krāsotu Magnusa ķiverei, un noņēmis tam uzgali, rādij: „Šas nav kaujas lādiņš. Te galā ir izpletns- tas atverās, kad šāviņš sasniedzis zenītu. Bet te viducī ir neliels, lab ja puslitrīgs kravas nodalījums. Tādejād mēs varam aizšaut kauč kurp nelielu sūtījum. Tikpat, kā ar pasta balod, tik daudz ātrāk.”

„Jičutvai šāviņ! Varbūt mēs var aizšaut ko uz Mēnesi?”, Ilzei bij ideja, „Piemēram, kādu jūsu nozīmīti?”

 „Neesmu provējis tik tāl bliezt, jo kam lai turp ko sūtu- Nobela, vai kosmonautu dvēslēm? Bet, teiksim, līdz Ikrītai- droš. Kauč ar ne pārāk precīz. Tomēr trajektoriju daudzmaz var aprēķināt. Gribiet, aizšausim turp jelko, nu kauč vēstul- varbūt kāds atradīs?”

Tas der. Smukums izvilka no žaketes kabatas tīģersvītrain bloknotu un tādu pat pildspalvu ar tīģera galvu galā.

Ik bloknota lapas stūri rotāj tīģerzīmodziņš, un uz vienas Magnuss uzrakstīj vēstījumu:

„Čau Ikrītā, šās vēstules atradējiem! Mūsu zinātniskā vasaras ekspedīcij noritējusi absolūt veiksmīg. Esam ar skolotājām Tīģeros un drīz būsim mājās. Magnuss, Ilze, Gatiņš, Jukums. Mellajā Piektdienā 13.VI”

Tad direktors vēstuli ielādēj patronā, to stobrā, paskatījās koordināt plaknē trajektoriju, kā arī ielūkojās kompasā un kartē, tad ieregulēj torņa virzienu un stobra slīpumu. Vēl izbāza galvu pa lūku, pabrīdināt skolotājas, kuras uz tanka sakāpušas dziedāj un dejoj, ka tūlīt izšaus. Šīs, nolēkušas uz zemes, aizspieda ausis...

„Sērķis un zēvele! Man tak nav ar ko degli piešķilt!”, nopukojās Smukums, čamdīdamies pa kabatām.

„Reku būs”, Jukums viņam sniedza kastīti ar tīģera attēlu, „nupat nopirku jūsu bodē, manam pafūzim kolekcijai.”

„O jā, šitie ir Īstie sērķi- ar svītrainajiem šaujās vislabāk...”

Bērni arī aizspieda ausis...

...BAM!!!...

...Uz mirkli nebij saprotams- kur augša, kur leja, līdz bilde acupriekšā atkal noskaidrojās. Caur vaļējo lūku dzirdami skolotāju spiedzieni un smiekli.

„Un tagad- Mudīg uz skolu!...”, direktors pasteidzināj.

Tūlīt ceļā šie satika ciema kārtībnieku, šas apvaicājās- vai neesot redzējuš, kas te nupat blīkšķinājies?

„Neredzējām gan”, svinētāji noplātij rokas, „bet dzirdēt- dzirdējām. Bij gan bāziens, paši sabijāmies! Domājām- nevar būt, ka karš sācies, takš pērkons ar tas nebij.”