Doties mājup neviens vairs
nevēlējās un arī vietējie devās uz dusu tepat zālē uz grīdas, salūkodami sev
skolā kādus matračus. Smukums novāca galda servējum un iekārtojās guļai uz tā:
„Es tomēr esmu Apceltais
jubilārs un direktors pie tam, tapēc vismaz palutināš pats sevi.”
Tumsā guļot visi vēl brīdi
patērzēj, jo adrenalīns kavēj miegu. Tērzētāji apcerēj, kādas spēles ir
spēlētas. Neskādētu uzraut sen nebijušās Klimpas, kaut vēl šonakt pat, bet
tumsā vajadzētu fosforizētus kokus, lai redz, kur lido. Vai vismaz- kvēlošus ar
oglēm, bet tādi jāķer ar bieziem cimdiem. Ikrītas draugi reiz spēlējuš Nakts
Futbolu tumšā piekrastes pļaviņā. Balto bumbu gan daudzmaz redzējuš, bet
skriešan un klupšan- te bedrēs, te brikšņos. Veiksme, ka pa kraujo krastu ne
bumbu ūdenī iespēruš, ne paši novēlušies.
„Klau, uzrambājam nakts turnīru
Tīģerhokejā?”, ierosināj Smukums.
„Kas tas par hokeju?”, bērni
gribēj zināt.
Žizele: „Tas ir labais! Šepat zālē dzenājam
bumbiņ ar mietiem, kuriem uzmauktas PET pudeles.”
Magnuss: „Un kur tie tīģeri?
Zaudētājus met tīģer būrī, vai?”
„To mēs gribētu gan!”, iesmējās Taiga, „Bet
diemžēl nē, tak. Vietējā spēle, tapēc tā arī sauc.”
„Nu, ja bez īstiem tīģeriem,
esu ar mier”, Gatiņš piekrita.
„Bet pat ar īstiem tīģeriem
es būt ar mēr nest tō upur!”, Jukums apņēmās.
Zālē iededza gaismas, novāca matračus un galdus. Nūjas jau
gatavas no citām reizēm, noglabātas aizkulisēs. Par vārtiem nolika pa div
krēsli sešu pēdu atstatus vienu no otr, ik zāles galā. Komandas sadalijās
vienkārš- vietējie pret viesiem, jeb, kā Ilze nodēvēj- „Vampīri” pret
„Labiešiem”. „Labie” izrādījās itin veikli- cīnijās dūšīg ar nepieredzēto
spēli, bet tomēr iemeta vairākus vārtus „Vampīriem”. Te piepeš Smukumam uz
mobilo piezvanij Ciema Vecākais, kurš nupat ar sievu no viesībām nākdams,
pamanījuš skolā naktī gaismu degam:
„...Ak, jūs paši tur
ņematies? Ta jau lab, es padomaj, vai muižas spoki atkal uz savu roku neslēgā
elektroierīces, kā tas gadās Apustuļ Naktīs. Nu jā- šī tāda nav... Ko, nakts turnīrs
Tīģerhoķenē?! Nu vai zin, kāda veiksme- es ar kundzi ar gribam piedalīties!”
Lai notiek, Smukums ielaida
viņus skolā un Ciema Vecākais spēlēj „Labiešos”, bet Ciema Kundze- „Vampīros”.
Smukums nu sargāj vārtus ar zaru slotu, uzvilcis lielu skoteli, tā atvairīdams
vairākus iemetienus. Ciema Kundze izrādījās varen veikla spēlētāja, jo kādreiz
jau trenējusies florbolā.
Nu rezultāts izlīdzinajās un uzvarēj Draudzīb.
Pēc spēles gan visiem nāca miegs un arī abi augstākie viesi piekrita necilpot vairs
līdz mājai, bet nosnaust skolā. Smukums viņiem ierādij savā kabinetā mīksto,
izvelkamo krēslu.
„Pašauri jau ir mums diviem,
cienījamiem ļaudīm”, secināj CiemaVīrs, „labāk tomēr doties mājup, nav tokš
nepavisam tāl. Kur vēl soldenāk nošņākties, ja ne savā pašu gultā?”
„Bet kur var izgulēties
teiksmaināk, ja ne vecajā muižā pēc nacionālās sporta spēles?”, tā atkal CiemaKundze.
„Šā vai tā, bet nu jau ir par
vēl pārdomāt, gulēsiet Tepat!”, uzstāja Smukums.
„Te tokš nav pat segu!”,
iebilda CiemVīrs.
„Tas nekas- priekšniekiem
mazas neērtības reizēm dzīvē ir itin veselīgas”, Smukums pastūma cienīgpāri
dziļāk kabinetā, „Arlabnaksniņ!”, un ieslēdza tur šos.
14.jūnij rītā skolas gulētāji
modās pavēlāk, ap pusvienpadsmitiem.
„Nu, kā lab gulēj?”, jautāj
Smukums, izlaidis ciema vadību no sava kabinet.
CiemaVīrs: „Kundzei vēl
nekas- viņa gulēj uz tahtas, bet man gan bij ekstrēma nakts uz tava darbagald.
Toties- veselīg! Tādās neērtās mokās es pārdomāj savu dzīvi. Un man nāca sirdī
lūk, kas: ja nu pārgalvīg valdīdams pagastu ko nejauš esu netaisni sagrābis no
saviem pavalstniekiem, izmantodams likumus, vai kā, es vēlos atdot atpakaļ
četrkārtīg!”
„Ūja, man jau šķiet, ka
ļaudīm nav pret tevi iebildum?”, mierināj Smukums.
„Ēh, tu gan zin, ko ļaudis
domā, pats būdams direktors?”, CiemVīrs meta ar roku, „Noteikt kādam cemme ir,
un varbūt ir ar par ko, tik mums to tik viegl nezināt. Nu kaučvai par to, ka kādam
kaučkā ir mazāk, jo pats nereti slaists vien ir. Tāpēc tagad kļūšu par
labdari.”
Smukums: „Ha-ha, ta nu gan tu
ilg savā amatā neturēsies! Tu jau tur nav vainīgs, ja kāds slaistās.”
Ciemavīrs: „Tas nekas. Savs
laiks akmeņus izmētāt, savs laiks savākt. Un kad es dalīšu to, kas man piederējis-
lai mana labā roka nezin, ko kreisā dar. Izcepšu ik ciema slaistam pa kliņģerim,
lai šam nav jarok dārziņš, lai var mierig blenst tālāk Tv gluppārraides.”
„Tu paliec neprātīgs no
cietās gulēšanas, priekšniek”, kundze nogrozij galvu un iespieda rokas sānos,
„Nekādas naktis uz galdiem vairs! Vari izdalīt savus hlamus no garāžas, bet ja
man no mājas nesankcionēti zudīs kauč viena zaptesburka, kauč viena sezamsēkliņ
- varēsi dzīvot garāžā.”
„Tu, kā arvien, prātig runā,
manu daiļo TīģerHokejMeistarien”, CiemaVīrs nosmēj, „Mani kauli sāk attirpt un
prāts noskaidroties. Bez tam- Tīģerciemā īstu slaistu pat nav. Bijīb no
tīģeriem liek mums būt modrīgiem, asināt nūjas, kaplēt zemi. Bet nu- visiem uz
Rīta Rosmi!”
Abas naktsturnīra komandas
skolas parkā, Ciema Vecākā vadībā veica rīta vingrošan un daži, kas šiem gāj
garām uz, vai no tirgus, nolika malā nesamos un pievienojās rosmei. Žizele no
sava mūzikas kabineta, caur atvērto logu ritmisk piespēlēj klavieres, lai
mundrāka rosme.
Kad tā bij galā, gājēji ņēma savus nesamos un
mundri devās tālāk, bet nakts spēlmaņ pie dīķa nomazgajās, dāmas uzspodrinajās
un Ciema Pāris aizveda visus uz tējnīc „Pie Baltā Tīģera”, izmaksāt brokastis.
Šeit tīģermaizītēm tomāti bij pilnīg balti- atkal īpaša šķirne. Pēc brokastīm
CiemaVīrs uzaicnāj izvizināties ar savu slaveno apvidnieku. Senatnīga auto
virsbūve uzmontēta uz milzu riteņiem, bet priekšā tam tik liels motors- laikam
tiešām no tanka, ka tas izlīdis vēl uz augšu mazliet priekšā logam, bez motora
pārsega.
Pēc izlēkāšanās pa meža un
lauku bezceļiem, pēc putekļaina rallija caur ciematu, Jukums novaidejās vien:
„Šitajā nudie var apdolbīties
ne sliktāk kā tankā!”
Ilze: „No manis gandrīz
izkratīj brokastis...”
„Nu, jūs redz, kāpēc mēs tādi
dulli”, apstiprināj Leonora, „CiemVīrs mums ne reiz vien šitā izkratijis pēdejo
saprātu laukā.”
„Tā ir, tā ir, he-he!”,
CiemaVīrs piekrita, „Tas ir kā apburtais loks- lai brauktu kā dulns, daudz
prāta nevajg. Bet, kad esi tā izkratijis galvu, vairs nav bail ārdīties.”
Tad viš savā šķūnī, lai
pamazām tomēr uzsāktu savas nevajdzīgās mantības izdāvināšan, atrada senu
ķiveri, nokrāsotu svītrainu kā arbūzs un deva to Gatim:
„Tāda pat, kā tavējā, tikai
īsta. Tā no manām jaunībsdienām, kad pats vēl ar „Kovrovecu” braukājos. Ņem to
sev, šī būs izturīgāka!”
„Sūri tencinu, šī man
derēs!”, Gatiņš patiesi priecājās, iemasdams savu arbūzMizas ķiveri krūmājā lai
satrūd, „Un kur tad pats mocis?”
CiemVīrs: „Kur tie laiki, sen
jau nobraukts un izvazāts. Dubļu bleķi vien palikūši.”
„Vai nav palikus arī bāka? Es no tās sev
labprāt dzelzs ķiveri uztaisītu.”, Ilze cerēj.
CiemVīrs: „No tās jau tika
izgatavots putnubūris, bet ātri izrūsēj- putnu mēsli saēd dzelzi, viens un div!”
Nāca jau pēcpusdien un bērni
posās beidzamajam ceļposmam mājup. Direktors Smukums aicināj viņus nākt rudenī
mācīties Tīģer skolā. Tas būt jauki, bērniem patika senatnīgā muiža ar krāsotām
dēļ grīdām, koka durvīm ar pildiņiem un parks ar tomātkokiem. Vienīgi patālu-
savi 20 kilometri.
Ja kalns ikreiz vestu uz leju gan turp gan atpakaļ, varētu braukāt ar Circen.
Ka zi’, tā arī var izrādīties? Vienīg ziemā būtu siltāk jāsaģērbjas. Lai vai
kā, bet kādu draudzībs maču starp skolām TīģerHokejā vai Klimpās gan būs
jāsarīko!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru