„Vai mums neklātos nodziedāt
vien dziesmiņ par mājām, piemēram?”, vaicāj Gatiņš stūrēdams mājup, ar dāvāto
ķiveri galvā.
Magnuss pēdējo ceļposmu bij
palaidis blakusvāģī sēdēt Ilzi, jo nu vairs stūrmaņu maiņas līdz mājām nenotiks.
Viņš pārcilāj prātā dziesmas:
„Ēh, visas dziesmas par
mājām, ko zinu, tādas gaudenas- vecmammu raudināšanai.”
„Bet mēs noaurosim Priecīg,
rokenrola ritmā!”, uzmundrināj Jukums.
Viņi tā izmēģināj dziesmu par
mājām, kurā allaž esot vislabāk, tad-dziesmu par vecajām tēva mājām, bet
neskanēja īsti rokenrollisk.
„Tad varētu to: par mājupceļu
uz saulrietu, no „Līviem”?”, atcerejās Ilze.
„Jā, bet kādu gan saulrietu?
Mēs no vakariem uz rītiem vispārībā atgriežamies”, Gatiņš palaboj.
„Ja precīzāk, pēdejs ceļ gabaliņš
ved drīzāk uz ziemeļiem, bet- tas nemain virzien būtīb”, teic Magnuss „Lai
dziedam par Saullēkta ceļu!”
Tač vairāk par vienu vienīgu
rindiņ neviens neatcerejās: „Saullēkta ceļš, mā-ājupceļs!”
Tad to pašu, uz „trīs, četri”
padevuši startu, arī nodziedāja ikkatram, kam ceļā ripoj garām- uz lauka, sētā vai pa ceļu
ejam, ar velospēdu braucam.
Te mājupbraucēji piepeš
pamanij mežmalas pavēnī kādu zvēru, kas cieš skatījās šiem virsū un izbrīnā šie
pat aizmirsa zvēram nodziedāt rindiņu.
...Ko, Tīģers?! Nudien- TĪĢERS!!!...
Laikam pats sabijies, no bērnu izbrīna, šas ieļepatoj mežā.
„Ho-hōō!! Nudie- mans
uzvārdbrāls to nav safantazējs!”, Jukums jūsmoj, „Ja vien mums pašiem
nerēgojās.”
„Nez kapēc tie nav manīti
Ikrītas mežos, te takš nav tālu?”, prātoj Gatiņš.
„Drošvien šie ir izvēlīg
zvēri un visur tādi neiedzīvojās”, Ilze minēj, „Pabrauc drusk uz citu pus, un
tur jau cita flora mežā. Te drošvien ir tād augi, ko ēd tādi zvēriņ, kas garšo
tīģeriem.”
Ieripojot beidzot savā mīļajā
pilsētiņā, bērniem šķita, ka no tās projām būts kādu mēnesi. Tā allaž ir pēc
piesātinātiem notikumiem- atskatoties liekās- tajā satilpis garš laiks, kauč
pats tas ir pagājs ātri. Turpretim garlaicīgs brīdis šķietam velkās, bet
atskatoties liekās īss un tukšs. Ripojot caur centr, visi, arī stūrmans Gatiņš,
pēc Franča parauga, pakāpās uz saviem sēdekļiem un noauroj divrindi par
mājupceļu, tā lai pilsētnieki skaidr dzird, ka Circens ar kavalieriem
atgriezies.
Magnusa pagalmā pie šķūnīš
rosijās tā vecākais brāls un, ieraugām atbraucējus, izsaucās:
„Kalimba de Luna! Nu gan
ieskrējāt, kā ar Circeni pelnos!”
Ilze šai pat vakarā aiz
nepacietīas būdama vēl mundra, attīstij savu melnbalto filmiņ un uzkopēj
bildes. Izdevušies bij visi kadri, pat vairāk, nekā filmā =37. Vienīgi virs telts,
jeb šapito, kā to dēvēja vietējie, tuvojošies negais mākoņ atgādināj govi. Ja ieskatījās,
arī saimnieci varēj saskatīt.
„Ak tādi šie izskatījās?...Tie
Nakts Parādnieki...”, Ilze secināj, „Lai vēl kāds provē apšaubīt, ka Magnums
tur kādu nav sastapis...”
Nākam pēcpusdienā Ilze
uzrīkoj bilžu vakaru visām četrām ģimenēm. Vecāki bij apmierināti un lepni par
tik izdevušos pētniecisko ekspedīcij, bet brāļi un māsas pat apskauda
braucējus, arī par to, ka šiem tik radoša skolotāja.
„Jā, skat, cik interesant var
izbraukties šepat pa dzimtenīti!”, vecāki nogrozīj galvas vien, „Gluž it kā no
pašas Brazīlijs būt atbraukuš! Bet kā jūs īsti tikāt uz priekš ar savu Circen?
Un kā skolotāja nav nevienā bildē iekļuvūsi?”
„Šī mums bāig naskā. Arvien
jau kur aizrosījusies prom, kamēr uzstādu aparātu”, teic Ilze.
„Bet Circens ripoj, kā kuro
reizi”, Magnuss piemeta, „Te kāds kalniņš gadījās, te kāds autiņš paņēma
šlepē.”
Magnuss nebij aizmirsis Pēram
Gintam apsolīto polšu. Viņš to palūdza tētim- viņam , kā krietnam saimniekam
mēdza glabāties noderīgas lietas dažādiem dzīves gadījumiem.
„Pēram, kā teicama maršruta
plānotājam pienākas”, dēls pamatoj.
Magnuss sastapa Pēru pirmdiens
rītā 16. jūnijā rokam tranšeju
žoga beton pamatiem mācītājmājai.
„Čau, Pjero! Ko ta nu- esi
pasācis čakl strādāt, vai?”
„Ka es nedzer, ta es strādā,
kā dinozaurs, vai zin!”, viņš iedūra lāpstu zemē un atspiedās uz tās roktura,
„Vai tavējie atrad zīmīti, ko iemetu tev sētā, kad gāju garām? Man likās- tu ar
saviem čomakiem no Tīģeriem to rakstījuš?”
„Ak tu to vēstul mums iemeti?
Es jau padomāj- redz, cik precīz atšāvusies! Kur tu šo atradi?”, Magnusam
ziņkārojās.
„Es sestdiensrītā gāj gar
savu stabu, kurā dežūrēju Valpurģos, skatos, johambam- uz tā uzkāries izpletns
ar kapsul. Kāpu stabā pakaļ, domāj- kāds būs atsūtijis honorār par Snaudošā
Eņģeļa naktsdežūr, vai zin...Nu, kā jūs- pabij pie Franča, mazie Sapņu
Braucēji?”
Magnuss: „Jā gan, aizripojām
divās dienās turp un divās apakaļ. Tik viens mums nepielēca: kā var braukt no
kalna uz vienu galu tik tālu un pēc tam vēl tāpat atpakaļ?”
„Skaidrs- ta jau atceļā
Francis jūs noripināj no Lustes kalna? Tā nav nekāda mistik, tā ir dienišķā,
praktiskā metafizik, vecozēn! Tā visiem rokā nedodās.”
Pērs, uzklausīj Magnusu
atstāstām šo to no ceļojuma, un par Riča Šķidro Koku, piebilda: „Un tā ir
praktiskā alķīmij, vecozēn. Kas visiem rokā nedodās.”
Magnuss izvilka no kabatas
sauju monētu: „Ņem, Pēr, tās tev. Baigi vērtīgas, bankā var pabiezā žūksnī
izmainīt.”
Pērs ar interesi aplūkojis
tās, deva atpakaļ:
„Ir jau smukk, bet ne man
vajg, ne es mainīs. Ja es makšķerētu- vismaz zelta bļitku izkaltu no tās, bet
vari piedāvāt Jāzepam.”
„Nū... tu mani pārsteidz. Ta vismaz es tev solīto
polšu atnesu”, Magnuss to izvilka no Dzeltenās Somas: „igauņ šnabsts „Peer
Günt”, ziemeļ kvalitāte, turās auksts pats no sevis.”
„Ēh, man šnābs ar nevajg”,
Pērs atgaiņājās, „es vairs netrimpelē kopš Mellās Piektdiens. Mācitajs mani
sūta par mācekl uz Apustuļ Zeminār, tapēc es tagad iesmeļ tik pa kokteilim
„Pravieša Štimmungs”- tur ir 100g svētīts ūdens un 100g īpašā zāļ novārījum
avotūdenī. Kad to ierauj, var pravietiskus sapņus redzēt, bet ar- ne katrs un
ne vienmēr. Mācitajs pats neredz. Tur ir jatrennējas un jāgavē, tur jabūt
īpašai spējai.”
„Tai tējai nebūs halucigēnās
sēnes klāt?”, minēj Magnuss.
„Tu domā- Brīvībs Cepures?
Šaubos gan, bet nekad nevar zināt. Tā nav mana tēj, tās recepti zin- pat ja ne
Bīskaps, tad tikai Konzistōrij. Nav man vairs ķīmijs labratōrij pieejam, ta
izspiegotu tējai sastāvu, vai zin.” „Intresant. Kā tu saskrējies ar Mācītāju,
pieteicies sētu rakt?”
„Ne tak. Es Mellās Piektdiens vakarā sēdēj ezermalā Jāzeplaivā.
Tuvojās elligs pērkons, es
meditēj par Kosmosu, vai zin, te nāk Svētaistēvs peldināt savu anakondu. Pa
dien tak nevar- cilvēki taisīs trobel, ka tāds žņaudzējs ezerā plunčajās,
johambam. Mēs patērzej un šas aicinaj mani uz Apustuļskol, man labi
pravietojumi sanākot, vai zin.” „Tas
gan ir derīgi”, Magnuss atzina, „Bet ko- Mācītājam tiešām ir anakonda?!”
„Un ko tu domāj, šas sliekas
audzēs vai?”, Pērs pamāja ar īkšķi uz mācītājmājas logu, „Rō, ku līž gar logu,
aizkari vien kust. Šitāds tārps varot veselu ziloni norīt, johambam! Lāb, ka
arī tie te vel nedzīvo. Dažs penzonārs pa pēdejo santīm koptu savu zilonīti un
draudzes gana čužiņš šo aprītu...tas būtu nelāgi,” Pērs iespļāva tranšejā un
pieteic: „Nes to polš senčiem- saimniecībā noderēs, vai zin.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru